Kā pareizi nokrāsot griestus?

Kā pareizi nokrāsot griestus?

Lai paša spēkiem pārkrāsotu griestus, vajadzēs daudz pacietības un rūpības. No logiem uz griestiem krīt daudz gaismas, tādēļ pieļautās kļūdas un virsmas defekti būs labi pamanāmi. Šajā rakstā noskaidrosim, kas jāievēro, lai iegūtu vienmērīgi un skaisti nokrāsotus griestus.

Darbarīku un materiālu minimums

mazais rullītis (apmēram 7 cm garš, bet vislabāk izvēlēties tieši stūriem paredzēto rullīti)

lielais rullītis (vislabāk robežās no 20 līdz 28 cm)

krāsu vanniņa (kas atbilst izvēlētā ruļļa izmēram)

kāts, kuram piestiprināt rulli, vai kāpnespapīra līmlente (vidēji 5–6 cm plata)

griestu krāsa

Kādu krāsu izvēlēties?

Populārākā un labākā ir krāsa uz ūdens bāzes, jo tā viegli klājas un nesmird, parasti arī neizraisa alerģisku reakciju. Ja griesti ir slīpi un viegli aizsniedzami, tad ieteicams izmantot mazgājamo krāsu, lai no virsmas varētu nomazgāt netīros traipus, ko radījuši pirkstu nospiedumi, bērnu krītiņi vai putekļu līnijas no plauktiem. Mazgājamā krāsa ir dārgāka nekā parastā, tāpēc, ja griesti ir neaizsniedzami, var pirkt vienkāršo krāsu.

Viens no svarīgākajiem krāsas kvalitātes kritērijiem ir cena, jo ļoti lēta krāsa liks vilties un griestus galu galā var neizdoties nokrāsot.Lai zinātu, cik daudz krāsas vajag, vispirms jānomēra platība. Rēķinies, ka vidējais krāsas patēriņš vienai krāsošanas kārtai ir 1 litrs astoņiem kvadrātmetriem.

Vai var neizmantot krāsu vanniņu un rulli mērkt bundžā?

Lai iegūtu labu rezultātu – nē, nevar. Jo pa vanniņas rievoto daļu notek visa liekā krāsa un rullītis krāsu uzsūc vienmērīgi. Ja rullīti iemērc tieši bundžā, jau ceļot pret griestiem, nolīs daudz krāsas. Savukārt vietā, kur pirmo reizi rullītis skars griestu virsmu, būs liels krāsas pleķis, kuru vairs nevarēs kārtīgi izlīdzināt.

Kas jāizdara pirms griestu krāsošanas?

Pirmkārt, jānoklāj mēbeles un grīda ar plēvi. Pārliecība, ka nekas netiks nosmērēts, ir aplama, jo rullējot rodas mikrolāsītes, kas izšļakstās pa visu telpu. Ja krāsu nenomazgā uzreiz, vēlāk to notīrīt ir gandrīz neiespējami. Otrkārt, jāsaprot, kādi ir griesti: jauni – tikko nošpaktelēts rīģipsis –, vecie, ar krītu apmestie paneļu griesti vai griesti, kas apsisti ar plāksnēm vai nolīmēti ar tapetēm. Tikko nošpaktelētus un ar tapetēm nolīmētus griestus krāso uzreiz (tapetes pārslauka ar mitru lupatiņu, lai atbrīvotu no putekļiem).

Ar plāksnēm apsistiem jāaizšpaktelē naglu un savienojumu vietas, bet, ja griesti apmesti ar krītu, tas jāsamitrina un jākasa nost ar špakteļlāpstu. Kad krīts nokasīts, griestus noberž ar mitru, asu sūkli. Tos nekādā gadījumā nedrīkst mazgāt ar ziepjūdeni, kā reizēm dzirdēts, jo no ziepēm paliek kārtiņa, pie kuras slikti turas grunts un griestu krāsa.

Kad griesti tīri, no lielākajām plaisām ar papīra nazīti izkasa putekļus un visu, kas drūp, citādi špaktele neturēsies un plaisa kļūs lielāka. Aizšpaktelē lielākās plaisas, virs kurām kā ielāpu uzklāj sietiņu. Ja lielākā daļa griestu ir plaisās, nepieciešama armēšana. Lai pamanītu pat vismazākās švīkas, vislabāk no sāna pielikt prožektoru vai jaudīgu lukturīti. Kļūda ir domāt, ka mazās švīkas varēs aizpildīt ar krāsu. Nevarēs, pēc krāsošanas katra būs redzama. Viss, kas ir nošpaktelēts, obligāti jānoslīpē. Ideālā gadījumā jāizmanto smilšpapīrs Nr. 180, bet nevajadzētu ņemt raupjāku par Nr. 120, jo paliks švīkas. Kad nošpaktelēts un noslīpēts, griesti jānogruntē.

Cik svarīga ir gruntēšana?

Īsā atbilde būtu – ļoti. Jo grunts iesūcas griestu virsmā un tie kļūst viendabīgi. Grunts uzdevums ir nodrošināt, lai krāsa vienmērīgi iesūcas griestos. Tāpēc tieši grunts ir tā, kas lielā mērā nosaka krāsojuma rezultātu. Lai pārbaudītu grunts kvalitāti, pēc gruntēšanas ar plaukstu jāpārvelk virsmai. Ja uz plaukstas ir puteklīši, grunts ir slikta.

Vai var iztikt bez papīra līmlentes?

Pat krāsojot ar māksliniecisku precizitāti, krāsa nopilēs. Tāpēc, lai pasargātu virsmas, kas nav jākrāso, jāizmanto speciāla papīra lente. Nopērkamas dažādu platumu līmlentes, bet, ja vajag nosegt lielāku laukumu, nekā ļauj lentes platums, to liek vienu blakus otrai. Lente jāpielīmē kārtīgi, lai nepaliek gaisa burbulīši, jo tajos var ietecēt krāsa. Drošības labad pēc uzlīmēšanas ar pirkstiem jāizlīdzina negludumi.

Vai ir vienalga, kādu papīra līmlenti izvēlas?

Ne gluži, jo ir līmlentes, kas ļoti stipri pielīp virsmai, tāpēc, tās noplēšot, var noplēst arī daļu no tapetēm vai sienas krāsojuma. Visvienkāršākais padoms: jo dzeltenāka līmlente, jo stiprāk tā pielīp. Tomēr veikalā ieteicams nevis pašam no plaukta paņemt līmlenti, kas patīk, bet pajautāt pārdevējam, kura vislabāk derēs konkrētajam darbam.

Kā pareizi krāsot?

Krāsošana jāsāk ar mazo rullīti un virzienā no loga puses. Ja istabā ir vairāki logi, tad jāsāk krāsot no tā, kurš dod vairāk gaismas: tā būs mazāk redzami krāsošanas negludumi, ja tādi gadīsies. Ar mazo rullīti krāso vietas, kur ar lielo nav iespējams tikt klāt. Sāk krāsot no loga puses un vienas istabas malas, vienā piegājienā jācenšas nokrāsot veselu līniju. Jāstrādā ir rūpīgi, taču gana ātri.

Nedrīkst pieļaut, ka krāsa nožūst, jo nožuvušās līnijas būs redzamas. Rullim visu laiku jābūt mitram, to nevajag izrullēt sausu.Lai rezultāts būtu labs, virsma jākrāso divreiz. Otrreiz krāso, kad pirmā krāsas kārta nožuvusi. Otrreiz krāsot ir grūtāk, jo vairs nav tik viegli saskatāmas jau nokrāsotās slejas. Tāpēc jābūt vērīgam un jāpieskata, lai visi griesti ir noklāti ar otro krāsas kārtu. Jāvēro nokrāsotā sleja: svaiga tā ir mitra un nedaudz spīd. Ar pirkstiem mitrumu nav ieteicams pārbaudīt, jo var palikt pirkstu nospiedumi.

Krāsošana ar pulverizatoru

Ir situācijas, kad krāsot ar otu vai rullīti negribas lielās darbietilpības, pieļaujamās paviršības vai citu apsvērumu dēļ.

Tad būtu vērts apdomāt krāsošanu ar pulverizatoru. Būvmateriālu lielveikalos ir pārstāvētas pašas vienkāršākās krāsošanas ierīces, tādas un līdzīgas var atrast arī internetā, turklāt ar “Bosh”, “Metabo” un citiem populāriem zīmoliem, kam atšķiras vien izsmidzināšanas nianses (AirCoat, SprayControl u.c). Krāsot ar tām var un, iespējams, pat gluži labi, pretējā gadījumā jau vispār neražotu un nepiedāvātu. Taču tīmekļa tirgotavās var ieraudzīt arī pistoles, kas maksā vismaz 250 eiro, un atšķirība nav tikai cenā, bet gan darbības principā, proti, krāsu izsmidzina nevis ventilators, bet gan virzuļsūknis, un spiediens pieaug reizes piecdesmit. Tā ir bezgaisa tehnoloģija (AirlessSpray), kad pistoles rokturī iemontētais elektriskais sūknītis dod līdz 150–160 atmosfēru spiedienu pretstatā 2–3 atmosfērām, ko spēj kompresors ar krāsošanas uzgali vai sadzīves puliverizatori, un tas paver jaunas, plašākas izmantošanas iespējas. Pirmkārt, zemā spiedienā ar gaisa kompresoru parasti izsmidzina krāsas uz šķīdinātāja bāzes, kuras pieļaujams diezgan daudz atšķaidīt, turpretī ūdens dispersijas krāsas drīkst jaukt ne vairāk par 5%, pretējā gadījumā izjūk to sastāvs. Augstā spiedienā viskozitātei vairs nav nozīmes, tātad izpūst var visas, arī biezākās. Otrkārt, augstā spiedienā tērējas mazāk krāsas, jo darbā vairs nepiedalās gaiss, ko pumpē kompresors. Izsmidzinot tikai tīru krāsu, process kļūst ekonomiskāks, rezultāts – kvalitatīvāks.

Labas lietas nav lētas. Vienkāršākie pūtēji maksā 50–70 eiro, tie noder rupjākiem darbiem, savukārt smalkākiem vajadzīgi pusprofesionālie rīki par 300–400 eiro. Drošāk iesākt ar vienkāršāku rīku, un tad ar laiku sapratīsi, kas īsti vajadzīgs.

Kā ieklāt laminātu

Kā ieklāt laminātu

Lamināta parkets ir viens no populārākajiem grīdas segumiem. To var izmantot gandrīz visās telpās mājā vai dzīvoklī, vien vannasistaba paaugstinātā mitruma dēļ tam nebūs piemērota. Izvēloties atbilstīgas kvalitātes laminātu un ievērojot montāžas prasības, arī mitrā telpā šis materiāls var kalpot pietiekami ilgu laiku. Šajā rakstā uzzināsiet galvenos principus, kā pareizi ieklāt laminātu.

Ja vien ievēro svarīgākos pamatprincipus, lamināta ieklāšana ir pa spēkam pašiem – meistars nav jāaicina. Svarīgākais, kas jāzina: ko klāt zem lamināta, kā to piegriezt, cik lielu attālumu atstāt no sienas un kā pabeigt klājuma pēdējo rindu.

Lamināta ieklāšanas sarežģītība galvenokārt ir atkarīga no lamināta dēļu savienojuma sistēmas. Mūsdienīgam laminātam tā pārsvarā ir t.s. “click” savienojuma sistēma. Ar tās palīdzību veido “peldošo” grīdu, nepielīmējot to pie pamatnes, bet gan sastiprinot dēļus kopā.

Lai gan “click” sistēmas darbības princips ir viens, dažādu ražotāju lamināta dēļiem tās savstarpēji nedaudz atšķiras. Tāpēc pirms lamināta ieklāšanas vienmēr ir ieteicams izlasīt lamināta iepakojumam pievienoto ieklāšanas instrukciju.

Lamināta dēļus izgatavo no MDF plāksnēm, tās pārklājot ar plastikāta kārtu, uz kuras attēlots koksnes šķiedru zīmējums. Atsevišķiem modeļiem vir­smai izveidota arī faktūra, kas imitē dabīgu koku. Ir arī lamināta dēlīši, kuriem uz MDF vai koka pamata uzlīmēts plāns vērtīgu koka sugu finieris.

Grīdas sagatavošana

Pirms lamināta ieklāšanas grīdas pamatne ir rūpīgi jāizslauka un jāpārliecinās, ka tā ir sausa un pilnīgi līdzena. Ja pamatne nav līdzena, tā ir jāapstrādā ar pašizlīdzinošā sastāva masu.

Apakšklājs

Apakšklājs ir nepieciešams skaņas izolācijai, kā arī sīku grīdas pamatnes nelīdzenumu nogludināšanai un aizsardzībai pret mitrumu. Visi nelīdzenumi, kas pēc apakšklāja uzlikšanas ir lielāki par 2 mm uz 1 m, ir jānolīdzina. Citādi lamināts ar laiku sāks deformēties un var tikt salauzts. Jaunākā “unilin click” savienojumu sistēma paredz divu veidu grīdas seguma montēšanu: lamināta dēļu savienošanu, sastiprinot tos kopā savienojuma rievā bez piesišanas ar āmuru, kā arī lamināta dēļu savienošanu, piesitot dēlīšus ar speciāla klucīša un āmura palīdzību.

Par apakšklāju var izmantot putu plēvi, celtniecības foliju, gofrētu kartonu, korķa starpliku vai zaļo lokšņu zemsegumu u.c. atkarībā no rocības un vēlmes izmantot dabīgus vai sintētiskus materiālus.

Progresīvākie lamināta ražotāji savām kvalitatīvākajām lamināta sērijām skaņu izolējošo slāni jau iestrādājuši pašā lamināta dēlī. Ja grīdas pamatne ir taisna, šāda veida laminātam papildu apakšklājs nav jāklāj.

Laminātu var klāt uz koka, flīžu, betona un linoleja pamatnes. Klājot to uz betona pamatnes, pirms apakšklāja jānovieto vēl polietilēna plēve mitruma izolācijai.

Ja telpā tiks izmantota zemgrīdas apsilde ar ūdens sistēmu, ieteicams izvēlēties speciāli tām paredzētos apakšklājus, jo tie nedrīkst kļūt siltāki par 28.8°. Virs grīdām ar elektriskajām apsildes sistēmām laminātu nav ieteicams likt.

Lamināta ieklāšanas process

Lamināta ieklāšanu vajadzētu sākt ar ražotāja instrukcijas izlasīšanu, pārliecinoties par ražotāja norādēm. Visiem lamināta grīdas segumiem ar “click” sistēmu ieklāšanas princips ir līdzīgs.

Ieklāšanas tehnika

Pirms lamināta ieklāšanas jāizmēra telpa un jāaprēķina, kāds būs pie sienas liekamās pēdējās rindas platums. Ja tā iznāk šaurāka par 5cm, tad vienādā platumā jāsazāģē lamināta dēļi pirmajai un pēdējai rindai.

Lamināta klāšana

Nomērot ražotāja noteikto atstarpi starp sienu un lamināta dēli un norobežojot to ar ķīļiem, var sākt likt pirmo rindu ar veselu dēli kreisajā tālākajā telpas stūrī.

Pie dēļa īsākās malas novieto nākamo dēli apm. 30° leņķī, ievieto to savienojuma rievā un viegli spiež pie grīdas ar īkšķi, sākot no iekšējā stūra, kamēr atskan klikšķis. Tādā veidā pievieno arvien jaunus lamināta dēļus līdz pretējai sienai.

Sāk klāt nākamo rindu. Jāņem vērā, ka lamināta dēļu beigu šuves blakus rindās nedrīkst būt līdzās viena otrai. Tās jāizvieto zigzag veidā, atstājot vismaz 15 cm lielu atstarpi starp tām, lai spiediens uz dēļiem sadalītos vienmērīgi. Ja rindas pēdējais dēlis rindā neietilpst pilnībā un tas ir jāpiezāģē, tad tā atlikusī daļa jāizmanto kā pirmais dēlis nākamajā rindā. Tādā veidā tiks saglabāts zigzag veida izkārtojums.

Savā starpā drīkst savienot tikai pilnas rindas, rīkojoties līdzīgi kā ar atsevišķu dēlīšu savienošanu. Jauno rindu novieto 30° leņķī pret ieklāto, ievieto savienojuma rievā un viegli spiež pie grīdas, līdz atskan klikšķis.

Lamināta dēļus var vispirms savienot arī pie to garākajām malām un tikai tad secīgi pievienot nākamos dēļus pie īsākajām malām.

Jaunākā, “uniclick” savienojuma sistēma ļauj ieklāt lamināta dēļus divos dažādos veidos: leņķī un guļus. Pirmā ir jau aprakstītā metode ar dēļa ievietošanu savienojuma rievā. Savukārt otrā metode ļauj savienot dēļus, tos nepaceļot leņķī. Tādā gadījumā jāizmanto īpašs iegriešanas bloks, pa kuru maigi uzsitot, dēlis tiek pakāpeniski ar vairākiem sitieniem savienots ar jau ieklāto dēli.

Atstarpes

Pie sienām un sliekšņiem, ap ūdens un apkures caurulēm vienmēr jāatstāj apm. 1,5 mm lielas izplešanās atstarpes uz katru grīdas platuma metru, bet ne mazāk kā 8 -10 mm. To dēvē arī par termo jeb kompensācijas šuvi, jo uz tās rēķina lamināta dēļi gaisa temperatūras un mitruma ietekmē var izplesties, nedeformējot kopējo klājumu. Šīs atstarpes pēcāk paslēpj zem grīdlīstēm.

Klāšanas virziens

Parasti laminātu sāk klāt no kreisā tālākā telpas stūra un tad virzās gaismas avota virzienā. Šādam klājumam būs mazāk pamanāmas lamināta dēļu savienojuma vietas. Savukārt, lai panāktu vizuālu plašuma efektu garās un šaurās telpās, laminātu var klāt perpendikulāri telpas garumam, nevis gaismas avota virzienā. Šādi variējot gan ar lamināta ieklāšanas virzienu, gan metodēm, iespējams izcelt paša lamināta struktūru un zīmējumu, kā arī koriģēt telpas un tajā esošo dizaina elementu proporcijas.

Grīdas apdare pēc lamināta ieklāšanas

Ar lamināta ieklāšanu process nav noslēdzies. Lai grīda izskatītos perfekti, vēl jāgādā par grīdlīstēm un spraugām ap caurulēm.

Grīdlīstes, kas nosedz atstarpes starp lamināta dēļiem un sienu, vēlams stiprināt pie sienas, nevis grīdas. Tas ļaus grīdas segumam “staigāt”.

Savukārt apdarei ap caurulēm var izmantot rozetes vai blīvējumu.

Lamināta kopšana uzreiz pēc ieklāšanas

Pa laminātu drīkst staigāt uzreiz pēc tā ieklāšanas. Bet tiklīdz ir pabeigts viss ieklāšanas process, lamināta segumu nepieciešams sagatavot ikdienas lietošanai. Tas nozīmē attīrīt to no putekļiem ar putekļusūcēju, veikt mitro uzkopšanu ar universālo tīrīšanas līdzekli un mīkstu birsti, kā arī apstrādāt ar kādu no aizsarglīdzekļiem.

Noderīgi padomi

Lai ieklātu lamināta dēļus, bez materiāliem vajadzēs arī mērlenti, plastmasas vai koka ķīlīšus, figūrzāģi, ripzāģi vai rokas zāģi ar smalkiem zobiem, uzstūri, zīmuli, gumijas āmuriņu, speciālu koka vai cietas plastmasas klucīti.

Lamināta dēļiem pirms ieklāšanas noteikti jāļauj kādu laiku pastāvēt istabā, kurā to ieklās. Īpaši svarīgi tas ziemā, kad lamināts glabāts aukstā noliktavā. Temperatūrai telpā jābūt vismaz 18 grādu, un dēļiem jānoņem polimēru iesaiņojums.

Tāpat vēlams uzzīmēt aptuvenu montāžas shēmu, ņemot vērā dēļu platumu un garumu. Piegriežamo lamināta dēļu garumam nevajadzētu būt īsākam par 50 cm, bet pēdējās rindas platumam mazākam par 6 cm. Ja šāda situācija veidojas, platumā jāpiegriež arī pirmās rindas dēļi.

Neparastāk izskatās lamināta dēļu klājums pa telpas diagonāli. To precīzi izveidot gan ir daudz grūtāk. Vairāk būs arī atgriezumu. Šo klājumu visbiežāk izvēlas kvadrātveida telpās. Dēļu galus pie sienas mēdz nozāģēt 45 vai 30 grādu leņķī, un montāžu sāk no telpas vidus.

Ieklājot grīdu, visbiežāk problēmas rodas vietās, kur to šķērso apkures ierīču caurules. Elegantāk būs, ja tās izskatīsies, it kā būtu montētas pēc lamināta ieklāšanas. Lai panāktu šādu efektu, uz dēļa precīzi atzīmē cauruļu atrašanās vietas. Izurbj attiecīga diametra caurumus, bet dēli pārzāģē precīzi pa urbuma centru. Tad caurules viegli varēs iekļaut dēlī, kuras daļas salīmē ar ūdensizturīgu celtniecības līmi. Lai urbumus vēl vairāk nomaskētu un tajos nekrātos putekļi, izmanto speciālas dekoratīvas uzlikas.

Problēmas var sagādāt pēdējās dēļu rindas montāža. Reizēm, lai to izdarītu kvalitatīvi, nepieciešams speciāla palīgierīce – īpašas formas metāla skava. To ievieto starp sienu un pēdējās dēļu rindas malu un ar āmuru paklaudzina pa skavas otru atliekto galu, kamēr dēlīšu atslēgas saslēdzas pilnībā.

Dabīgie tīrīšanas līdzekļi

Dabīgie tīrīšanas līdzekļi

Veikalos ir pieejams ļoti plašs sadzīves ķīmijas līdzekļu klāsts. Diemžēl daudzi no šiem līdzekļiem satur vielas, kas var būt kaitīgas cilvēkam – ne visu to iedarbība uz cilvēku ir labi pārbaudīta. Ikdienā lietojot šos līdzekļus, palielinās alerģiju risks. Bez tam, nokļūstot notekūdeņos, tie piesārņo vidi. Alternatīva ir pirkt tā saucamos ekoloģiskos līdzekļus. Tie ir labi, bet nav lēti. Taču ir vēl viena iespēja – izmantot vielas un pārtikas produktus, kas atrodami katrā mājā.

Soda

Attīra, atsvaidzina, mīkstina ūdeni. Labs universālais tīrīšanas līdzeklis sanāk sajaucot pus krūzīti etiķa ar 2 tējkarotēm sodas un 2 litriem ūdens. To izmanto dažādu ūdens nogulšņu tīrīšanai vannasistabā uz spoguļiem un stikla virsmām. Stikla glāzes izmazgātas ar sodu būs daudz spodrākas nekā trauku mazgājamajā mašīnā. Bet pasta, kas pagatavota no dzeramās sodas un ūdens būs labs sudraba uzpucēšanas līdzeklis un notīrīs visus kafijas un tējas nosēdumus un traipus.

Spirts 

Dabīgs dezinfekcijas līdzeklis. Turklāt efektīvi notīra plastmasas virsmas no dažādiem netīrumiem.

Citrons

Viena no spēcīgākajām pārtikas skābēm, jo izmanto pat drēbju balināšanai, turklāt tas ir efektīvs ierocis cīņai pret dažādām baktērijām. Svaiga citrona sula ir ideāls līdzeklis dažādu griežamo virsmu dezinficēšanai. Variet no citrona sulas un sodas pagatavot jauku gaisa atsvaidzinātāju vai svaigas citrusu šķēlītes var novietot netālu no atkritumu urnas.

Etiķis

Labi notīra taukainas, pat vaskainas virsmas, novērš pelējumu, dažādas smakas un traipus. Lai atbrīvotu virtuves koka dēlīša smaku pēc svaigas zivs tīrīšanas, atliek to notīrīt ar etiķi un noskalot ar siltu ūdeni. Bet apkaļķotas virsmas vai tējkannas iekšpusi vari iztīrīt ielejot tajā 2 glāzes ūdens un 3 ēdamkarotes etiķa. Tas viss jāuzvāra, jāļauj atdzist, bet pēc tam jāizslauka ar lupatiņu un jāizskalo ar tīru ūdeni- tējkanna būs kā jauna. Bet efektīvai mēbeļu pulēšanai var izmantot pus uz pusi etiķi ar kādu labu eļļu.

Dabīgās ziepes

Tās, kuras ir bez smaržas, pārslu vai pulvera formātā un nesatur naftas pārstrādes produktus, dabā norādās pašas un ar tām var iztīrīt ļoti daudz ko.

Kukurūzas ciete

Labi izmantojama logu tīrīšanai un mēbeļu pulēšanai. Ja uz paklāja ir izlijis taukains traips uz tā momentā ir jāuzber kukurūzas ciete un jānogaida aptuveni 25 minūtes un viss kārtīgi jāizsūc.

Kafija

Vislabākais ledusskapja smaržu un smaku neitralizētājs. Izberiet uz maza trauciņa maltu dabīgo kafiju un ievietojiet ledusskapī. Atcerieties, ka ik pa laikam kafija gan jānomaina.

Rupjais jeb vārāmais sāls

Abrazīvs tīrīšanas līdzeklis, kurš apstrādes brīdī arī dezinficē. Lieliski iztīra vara pannas un  keramikas cepamos trauciņus. Uz galdauta izlijušo sarkanvīna traipu arī neitralizē ar sāli.

Boraks 

Kopš seniem laikiem bijis labs tīrīšanas palīglīdzeklis teju ikvienas mājsaimnieces mājā. Droši vien tas labi kalpojis mūsu vecvecmāmiņām un vecmāmiņām. To variet pievienot jebkuram tīrīšanas līdzeklim, tādējādi palielinot tā intensitāti.

Olīveļļa

Sajauciet olīveļļu ar etiķi un lietojiet mēbeļu spodrināšanai.

Indijas ziepju rieksti 

Universāls mazgāšanas līdzeklis – der gan drēbju, gan trauku mazgāšanai.

Zobu pasta (baltā, pastas veida)

Tīra sudrabu; var noņemt ūdens traipu/kaļķakmens traipus no koka mēbelēm – uzziest, ļaut nožūt, tad notīrīt.

Noderīgi padomi

Virtuves tīrīšanai:

Pamatīgi tauku traipi – pārkaisiet ar dzeramo sodu un pēc 30 minūtēm notīriet.

Piekaltušus tauku traipus no flīzēm var nokasīt ar žileti. Pēc tam nomazgā. Tāpat var notīrīt cepeškrāsns durtiņas.

Koka griežamie dēlīši – noberziet ar maisījumu, kas sastāv no puscitrona sulas, kas sajaukta ar vienu tējkaroti vārāmā sāls.

Stikls, flīzes, tējas nosēdumu izmazgāšana no krūzītēm un tējkannām – galda etiķis.

Hromētas un alumīnija virsmas, katlu, pannu un ledusskapja iekšpuse – dzeramās sodas pasta (nav abrazīva). Ņem mīkstu lupatiņu, uzliek pastu un tīra. Pastas pagatavošana: izšķīdina 4 ēdamkarotes dzeramās sodas 4 ēdamkarotēs ūdens.

Piededzinātas pannas – plānā kārtiņā iekaisiet dzeramo sodu un pārlejiet ar verdošu ūdeni. Atstājiet uz nakti, pēc tam iztīriet.

Katlakmens – lai noņemtu katlakmeni tējkannā, izlej no tās ūdeni un sildelementu pārlej ar balto etiķi. Atstāj uz stundu, tad izskalo ar aukstu ūdeni.

Nerūsējošā tērauda virtuves piederumus (tējkannas, tosterus) tīra ar bērnu eļļu. Uzlejiet eļļu uz papīra dvieļa, notīriet un nospodriniet virsmu.

Veļas mazgāšanai:

Pievieno tasi galda etiķa veļas mašīnas skalošanas nodalījumā – tas likvidē ziepju nogulsnes. Etiķis ir pietiekami maigs, lai nekaitētu audumiem, bet gana stiprs, lai izšķīdinātu mazgāšanas līdzekļu sārmainos atlikumus. Etiķis arī šķīdina urīnskābi, tāpēc etiķa pievienošana skalojamajam ūdenim ir īpaši piemērota zīdaiņu auduma autiņiem.

Pievienojiet ¼ līdz ½ tases dzeramās sodas uz pilnu veļas mašīnu, lai veļa būtu mīksta un svaiga. Vai pusi no veļas pulvera devas aizvietojiet ar dzeramo sodu.

Samaziniet hlora balinātāja daudzumu, pievienojot ¼- ½ tases dzeramās sodas uz veļas mašīnu. Soda palielina balinātāja efektivitāti.

Lai iztīrītu tauku traipus, pievienojiet sodu veļas mašīnā vai ierīvējiet traipus ar sodas pastu pirms mazgāšanas un paturiet kādu laiku.

Lai likvidētu cigarešu smaku no apģērbiem, pielejiet vannu ar karstu ūdeni, ielejiet tajā 1 tasi etiķa un pakariet apģērbu virs vannas.

Vannas istabas tīrīšanai:

Izlietne – 25 g vārāmās sāls un 300 ml ūdens.

Kaļķa nogulsnes. Uzsmērē dzērvenes (citu ogu mājā nebija), pēc kāda laika noslauka. To pašu (jāatzīst, vēl labāk) var iegūt ar galda etiķi, bet man kaut kā bija bail, ka nesabojā kaut kādu emalju.

Hromēti krāni. Saslapina papīra dvieli ar etiķi un aptin ar to krānu. Atstāj uz stundu, tad notīra.

Vanna. Citronskābe un soda lieliski noder vannas pucēšanai.

Tualetes pods. Izcili der etiķis – ielej un perfekti izmazgājas.

Mēbelēm:

Koka mēbeļu tīrīšanai, eļļošanai un pulēšanai lietojiet šādus maisījumus: 2 ēdamkarotes citrona sulas ar 10 pilieniem īstas citronu eļļas un dažiem pilieniem žožobas (jojoba) eļļas vai 3 daļas olīveļļas un vienu daļu etiķi, vai 2 daļas olīveļļas ar vienu daļu citronu sulas.

Kanalizācijas caurulēm:

Katru nedēļu ieliet izlietnē un vannas caurulēs verdošu ūdeni, lai izvairītos no aizsērējumiem.

Ieberiet ¼ tases sodas notekcaurulē, uzlejiet ½ tasi etiķa. Aiztaisiet korķi, ja tāds ir. Pēc pusstundas noskalojiet ar lielu daudzumu karsta ūdens.

Gaisa atsvaidzināšanai, smaku likvidēšanai, dezinficēšanai:

Galvenais ir telpas bieži vēdināt. Puķes rada lielisku aromātu. Hiacintes, frēzijas, lilijas, jasmīni – gan podiņos, gan vāzēs. Virtuvē kaut kur piekariet rozmarīna vai piparmētras buntīti, vai lauru koka zariņu – saberžot lapiņas, tās jauki smaržos.

Jaukam aromātam un arī skatam var pagatavot kompozīciju no kaltētiem augiem vai puķu ziedlapiņām: piparmētra, salvija, priede, timiāns, citronvībotne, lauru lapas, rozmarīns, citronliāna, rožu ģerānija, ģerānija ar citrona smaržu, smaržīgās rozes un lavanda – tās sajauc ar maltu kanēli vai krustnagliņām, nedaudz pievieno maltu īrisa sakni (tā ir dabisks konservants) un liek traukā. Laiku pa laikam viegli jāsamaisa, lai tas labāk smaržotu. Kad smarža izzūd, to atjauno ar dažiem ēteriskās eļļas pilieniem.

Daudzām ēteriskajām eļļām – lavandas, tējas koka, citrusa, timiāna, eikalipta, salvijas, kā arī greipfrūta sēklu ekstraktam ir dezinficējošas īpašības, un tās var pievienot jebkuram no dabiskajiem tīrīšanas līdzekļiem, lai piešķirtu aromātu. Pievienojiet vienu tējkaroti ēteriskās eļļas uz 2 krūzēm ūdens (ap 460 ml) izsmidzināmā pudelē.

Ja vēlaties gaisa atsvaidzinātāju, nepērciet to lielveikalā. Pavisam vienkārši to varat pagatavot pats: pudelē ar smidzinātāju ielejiet 100 ml ūdens, tam pievienojiet 10 pilienus ēteriskās eļļas un kārtīgi sakratiet, pēc tam vienkārši mazliet izsmidziniet gaisā.

Lai izvairītos no nepatīkamām smakām mājās, bieži iztukšojiet atkritumu spaini. Ieberiet nedaudz sodas tukšā atkritumu tvertnē, un nedaudz – atkritumu maisā.

Turiet trauciņu ar sodu ledusskapī, saldētavā, trauku skapī – smaku likvidēšanai.

Trauku mazgāšanai:

Traukus var mazgāt ar sinepju pulveri. Eļļu, taukus tas noņem ļoti labi. Var arī lietot sodu.

Vasarā var paņemt rabarbera gabaliņu vai no jebkura krūma 3-4 odziņas un, izspiežot sulu, mazgāt kā ar ziepēm. Var paņemt izspiesta citrona gabalu. Lupatiņas (švammes) vietā izmantot zaļas lapas. Noskalojiet, un trauki spīd un laistās. Un patīkami smaržo. Izlietotas lapas izmetiet kompostā.

Ar karstu ūdeni (cik rokas var normāli izturēt), švammi, grūtākos gadījumos, kad īpaši kas piekaltis – arī birsti. Pie veselīga uztura uz traukiem nekas tāds nenonāk, ko ar ūdeni vienu pašu nav iespējams nomazgāt. Tas ir pat viens no uztura veselīguma testiem – ja ūdenī nešķīst, tad arī vēderam ar šo produktu būs grūtības.

Traukus var lieliski nomazgāt ar kombināciju soda+sāls, pie tam, tas arī trauku virsmu diez ko neskrāpē, tāpēc der pannām utml.

Kā izvēlēties piemērotas nūjas nūjošanai?

Kā izvēlēties piemērotas nūjas nūjošanai?

Meža ceļos, pilsētas parkos un liedagā sparīgi soļo arvien vairāk nūjotāju. Diemžēl sportisko gājēju nūjas nereti ir pārāk garas vai paredzētas trekingam. Ko būtu ieteicams ievērot, tās iegādājoties? Par to šajā rakstā.

Vieni no svarīgākajiem parametriem – atbilstošs nūju garums un labi piemēroti rokturi. Taču nozīme ir katrai sastāvdaļai, ja to pārzina, vieglāk izvēlēties.

Nūju garums

Šķiet, viskarstākie strīdi notiek par nūju izmēru. Gadījies piedzīvot ilgus disputus, gan runājoties ar pretimnākošiem nūjotājiem, gan ar pārdevējiem sporta piederumu veikalā.

Atšķiras viedokļi par to, cik garas nūjas jāizvēlas. Mēdz izmantot formulu – vieni auguma garumu reizina ar 0,66, citi – ar 0,68. Tomēr, izmantojot pēdējo skaitli, nākas iet ar pārmērīgi garām nūjām. Diemžēl šāda izvēle redzama diezgan bieži.

Ja tās ir par garu, varbūt izdodas staigāšana, bet ne pareizā tehnika, ko dēvē par nūjošanu. Gribot negribot sāk saliekt elkoņus, uzraut plecus, tā radot pārlieku saspringumu ķermenī. Nenotiek kustība plecu joslā, kā arī veselībai tik vērtīgā relaksācija, ko dēvē par iestiepuma fāzi – pusi soļa ejam, muskuļus sasprindzinot, otru pusi – tos pasīvi stiepjot, tātad atslābinot.

Vislabāk nūjas piemērīt jau pērkot, tāpat kā to darām ar apģērbu. Šeit var palīdzēt nabas princips. Ieliekot roku siksniņā un satverot nūjas rokturi, cimdiņa stiprinājuma vietai jāatrodas aptuveni pret ķermeņa centru, nabas apvidu. Tomēr jāteic – arī šī formula ir visai nosacīta, jo auguma proporcijas atšķiras – roku un kāju garums, ķermeņa augšdaļas un apakšdaļas samēri.

Diezgan vērtīgs ir precizējums, ka, satverot nūjas un nostājoties nūjošanas sākuma pozīcijā, rokai elkoņa locītavā jāveido 90 grādu leņķis. Tomēr ar šo paņēmienu jāuzmanās, jo elkonī tā var būt šādā leņķī, bet pleca locītavā pavirzīta uz priekšu vai atpakaļ. Līdz ar to nūju garums var atšķirties pat par 15 centimetriem.

Ir dzirdēts skaidrojums, ka iesācējam piemērotākas īsākas nūjas, bet pieredzējušam soļotājam, kurš nūjo ātrā solī – garākas. Šādam apgalvojumam nav nekāda pamata un izskaidrojuma. Rokas vai kas cits ķermenī taču neizstiepsies, ja sākam nūjot ātrāk. Protams, var pierast pārvietoties arī ar garākām nūjām, taču šādi diez vai gūsim cerēto ieguvumu veselībai.

Lai ejot komforts

Ja nūjas ir ērtas, arī sportiskā iešana izdodas gana spraiga un ritmiska. Viena no svarīgākajām detaļām – cimdveida siksniņa, ko dēvē arī par somiņu vai cimdiņu. Tā palīdz pareizi turēt nūju un vajadzīgajā brīdī atbrīvot plaukstu.

Vislabāk, ja topošais nūjotājs pats izjūt, vai nūjas ir ērtas iešanai – kāroto pirkumu piemērot.

Vispirms vajag izpētīt izmēru, tas redzams cimdiņa iekšpusē – apzīmējumi ir tādi paši kā apģērbam, piemēram, M vai L. Plaukstu var noberzt jebkura aplama izmēra somiņa – gan tā, kas par mazu, gan par lielu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ uzdāvātās nūjas ne vienmēr izrādās piemērotas.

Labāk izvēlēties tādas, kam cimdiņā ir atsevišķa vieta īkšķim vai tas atdalīts ar siksniņas palīdzību. Šāds tureklis ļaus ievērot pareizu tehniku, atlaist pirkstus no nūjas, vēzējot roku uz aizmuguri. Var lietot nūjas arī ar parastām siksniņām, kas kā aproce apņem plaukstas locītavu, tomēr tad diez vai izdosies precīza tehnika, līdz ar to netiks gaidītais labums veselībai.

Cimdiņš jāpieregulē ērts plaukstai un precīzam satvērienam. Vislabāk pavaicāt veikalā, kā to izdarīt konkrētajam nūjas modelim. Ir gan arī nūjas, kam somiņa nav regulējama.

Reizēm veikalā piemēra nūjas, bet nopērkot izrādās, ka iepakojumā ir pavisam cita izmēra cimdiņš. Nav gan liela nelaime, parasti to var apmainīt.

Rokturis, asmenis un uzgalis

Der pievērst uzmanību arī nūjas rokturim. Viens no ērtākajiem materiāliem ir korķis, dabisks un patīkams plaukstai. Parasti gan tas palielina cenu. Labs ir arī gumijots rokturis.

Plastmasa gan nav labākā izvēle, jo karstā laikā, turot šādu rokturi, plaukstas sāk vairāk svīst. Tāpat pirms pirkšanas der pārbaudīt, vai rokturis neslīd.

Nūjas lejasgalā ir asmenītis, kam uzmaukts gumijas uzgalis, tāda kā pēdiņa. Tā domāta nūjošanai pa asfaltu, bruģi vai citu cietu virsmu. Ja uzgaļa forma ir ar slīpumu, jāskatās, vai to uzsprauž pareizi, citādi ķepiņa pa asfaltu slīd un traucē ritmisku iešanu. Dažu modeļu nūjām galos ir caurumiņi, kas domāti uzgaļu piesaitēšanai, lai tie ejot nenokristu un nepazustu.

Nūjojot pa smiltīm, granti vai citu mīkstu segumu, gumijoto pēdiņu noņem. Asumiņš ļauj daudz sparīgāk atsperties. Taču iesācējs nereti nemaz nezina, ka uzgali var nokabināt. Vai arī uzskata, ka tā ir pat gana ērti.

Kad iemācās pareizi soļot, gumijas uzgaļi nav vajadzīgi, arī nūjojot pa cietu virsmu. Ir ļoti laba pārbaude – ja nūju liekam kā nākas, asmenītis pret asfaltu tikai noskrapst. Ja tehnika nav īsti precīza, seko atsitiens.

Tomēr bez uzgaļiem nevar nūjot pa asfaltu, ja asmenīši ir kā taisni stienīši ar ieapaļu galu (tādi ir saliekamajām nūjām).

Jāņem vērā, ka uzgalis to pagarina par dažiem centimetriem, dažam tādēļ nūjošanas tehnika var neiznākt vairs precīza.

Ja asumiņš nodilst vai gumijas peka pazūd, uzgaļi un asmeņi nopērkami arī atsevišķi. Jāņem gan vērā, ka dažādiem nūju modeļiem tie ir atšķirīgi.

Saliekama vai tomēr nē?

Nūjas materiāls mēdz būt dažāds. Gana izturīgs ir arī stikla šķiedras vai alumīnija kāts, tomēr kvalitatīvāks (arī dārgāks) būs tas, kas veidots no grafīta vai karbona. Tomēr tas nav pārlieku būtiski nūjotājam, kam šī nodarbe ir vaļasprieks, ne sports.

Bieži vien izvēlas teleskopiskās jeb saliekamās nūjas. Laba izvēle, ja vēlas nūjas ņemt līdzi ceļojumā ārpus Latvijas, jo tās var ielikt čemodānā. Ārzemēs nopērkamas arī trīsdaļīgas nūjas, ko var ievietot pat palielā rokassomiņā, tomēr tās ir ļoti dārgas. Tomēr teleskopiskās nūjas ir salīdzinoši smagas, un pieredze rāda, ka dažu modeļu saliekamās nūjas nav pārāk izturīgas, stiprinājuma vieta mēdz sabojāties.

Daudzi tās pērk, jo šādu inventāru esot ērti izmantot visai ģimenei, katrs nūjas pieregulē pēc sava garuma. Bet ko tad, ja visi vēlēsies nūjot kopā? Turklāt labas saliekamās nūjas maksā dārgāk nekā parastās.

Ražotāji mēdz piedāvāt dažādus jauninājumus, piemēram, nūja kopā ar vingrošanas gumiju. Atsprādzē siksniņu, izvelk no nūjas gumiju un veic treniņu, kas uzlabo muskuļu izturību.

Tomēr jārēķinās, ka šādas nūjas ir dārgākas, turklāt papildu aprīkojums rada lieku smagumu.

Tikpat labi var ierullēt kabatā gabalu vingrošanas lentes un jebkurā brīdī sarīkot vingrošanas pauzi.

Lielveikalā – labāk nē!

Nūjošanas inventāru pašlaik pārdod ne tikai sporta preču veikalā, bet arī aptiekā un lielveikalā. Daudz piedāvājumu ir internetā, piemēram, iegādājies kuponu un saņem nūjas pa lēto. Protams, tādā veidā nav iespējams pārbaudīt, vai tās patiesi der pēc garuma, vai cimdiņš ir gana ērts.

Dažos lielveikalos krāšņojas uzraksts „Nordic Walking” un līdzās vilinošs paziņojums – nūjošanas nūjas. Tomēr tās nav derīgas nūjošanai, bet domātas kalnu pārgājienam jeb trekingam! Šīs nūjas ir daudz smagākas. To rokturis ir masīvs, jo kalpo kā atbalsta elements, kas lieti noder, kāpjot kalnos, taču ne nūjojot. Pat ja rokturis ir no korķa. Turklāt siksniņas nav piemērotas, jo nav atsevišķa nodalījuma īkšķim. Parasti trekinga inventārs ir arī saliekams un līdz ar to smagāks.

Sporta preču veikalu pārdevēji stāsta – cilvēks iegriežas iegādāties, piemēram, jaunus uzgaļus, līdzi ņemot savējās nūjas, un tikai tad uzzina, ka tās ir domātas kalnu pārgājienam, ne nūjošanai.

Nūjas tomēr labāk pirkt specializētā sporta preču veikalā. Tās taču lietojam ikdienā, ejam soļot pāris reizes nedēļā vai vismaz nedēļas nogalē, tādēļ nepieciešams ērts un piemērots inventārs. Turklāt nūjas kalpo vairākus gadus, tādēļ pirkums salīdzinoši nav nemaz tik dārgs, bet ieguldījums veselībā neatsverams. Privāta vizīte pie ārsta vidēji maksā tikpat, cik labs nūju pāris.

Apavi

Labi un ērti apavi ir otra svarīgākā ekipējuma sastāvdaļa. Nūjošanas apavu zolei jābūt biezai, bet priekšdaļā lokanai, pirkstiem – brīviem (ne vaļējiem – lai apavā neiekļūst smiltis un citi gruži, kas var saberzt kāju). 

Skriešanai domātās sporta kurpes nūjošanai mazāk piemērotas, kaut bieži ir smalkāk veidotas un glītākas par speciālajiem nūjošanas apaviem, kas mēdz izskatīties masīvi un neveikli. Apavu atšķirības būs jūtamas garākos ceļa gabalos: nūjošanas apavu zole ir bieza visā pēdas garumā, bet skriešanas apavos, kam zole veidota citādi, drīzāk sāks sāpēt pirksti un pēdas spilventiņš. 

Tiem, kas mīl nūjot dabā un cer to darīt arī rudenī un agrā pavasarī, visticamāk, jāatsakās no gaišiem apaviem. Lai gan daudzus sporta apavus var mazgāt veļas mašīnā, to žāvēšana prasa samērā ilgu laiku: no veļas mašīnas līdz kājās vilkšanai var paiet vairākas dienas. Ja ir iespēja iegādāties vienas kurpes saulainām, bet citas dubļainām dienām, var atļauties vairāk ekstravagances.

Apģērbs

Izvēloties nūjošanas apģērbu, jāievēro vispārzināmais 3-slāņu princips:

Apģērbs pirmais – ādai tuvākais – slānis novada sviedrus un siltumu, kā arī nodrošina gaisa cirkulāciju, ļaujot ādai palikt siltai un sausai.

Vidējais slānis dod siltumu un izolāciju.

Ārējais slānis pasargā no vēja un lietus.

Nūjotājam jāģērbjas plānāk nekā dodoties vienkāršā pastaigā, jo slodze ir pielīdzināma lēna skrējiena slodzei. 

Svarīgi, lai apģērbs būtu ērts un elpojošs, bet pirmā kārta, kas ir vistuvāk ķermenim, sviedrus nevis uzsūktu (kā kokvilna), bet izvadītu uz apģērba tālākajām kārtām (t.s. funkcionālā veļa vai sporta krekli). Pēc sparīgas nūjošanas nonākot klajā un vējainā vietā, mitruma piesūcies kokvilnas apģērbs ķermeni pārlieku atdzesē. Filtrējošais sintētikas apģērbs mitrumu aizvada no ķermeņa uz apģērba nākošo slāni vai gaisā, tādēļ ķermenis ir sauss un saaukstēšanās iespējas mazākas. Tādēļ speciālie sviedrus filtrējošie sintētiskie apģērbi ir pārāki par dabīgajiem materiāliem. 

Sildošo apģērba slāni variē atbilstoši laika apstākļiem, bet ārējais slānis, kam ir gan jāaiztur vējš un mitrums, gan pietiekami jāelpo, kļūst īpaši nozīmīgs rudenī un ziemā. 

Dažkārt var iegādāties speciālu nūjošanai domātu apģērba trešo kārtu, tomēr distanču slēpošanai domāta apģērba piegriezums mēdz būt ērtāks par dažu labu nūjošanai paredzētu tērpu un parasti tiek darināts no labi elpojoša materiāla. 

Nūjošanai vasarā ieteicams izvēlēties sintētisko sporta kreklu (filtrējošo slāni), kam vēsā laikā pāri velk sintētiskā plīša vesti (sildošo kārtu) ar vismaz 2 kabatām – telefonam un nūju uzgaļiem. Ērtumā nepārspētas ir skrējēju bikses. Jau pieminētā veste ir nūjošanas apģērbu karaliene, jo neierobežo roku vēzienu. Arī karstā laikā jāgādā, lai apģērbā būtu vismaz kāda kabata uzgaļu glabāšanai.

Citi sīkumi

Nūjošanu krietni ierobežo arī plecu somas un mugursomas, tādēļ labāk būtu izvēlēties jostas somu ar speciālu kabatu ūdens pudelei. No ūdens līdzņemšanas var atteikties tikai, dodoties īsos pārgājienos (līdz stundai) ne pārāk karstā laikā. Citkārt ūdens noteikti jāņem līdzi. Piemēram, karstā laikā naski veicot 10km posmu, 2-3 puslitra ūdens pudeles nešķitīs nekāda pārmērība. Ja tik daudz panest pie jostas nevar, tad atliek padzerties mājās un līdzi ņemt vismaz 0,5l šķidruma, vai maršrutā iekļaut kādu kiosku, veikalu vai aku.

Ko vēl jāņem līdzi? – Sievietēm, kam mati garāki par zēngalviņu, – vismaz vienu matu gumiju, lai stiprā pūtienā ejot pa vējam, acu priekšā būtu apkārtne, ne pašas matu cirtas. Nav grēks garākā ceļā līdzi ņemt kādu saldumu, ar ko sevi apbalvot pēc 5, 7 vai 10km. Ejot vienatnē, noteikti ņem līdzi telefonu, kas var palīdzēt kļūmīgās situācijās, bet uz jūrmalu – mazu un plānu kokvilnas lakatiņu vai platu saiti, kas no vēja pasargā ausis. Tam visam un, piemēram, mājas vai mašīnas atslēgām ir vajadzīgas kabatas.

Ķiploki pret dažādām kaitēm

Ķiploki pret dažādām kaitēm

Gandrīz visi cilvēki zina par ķiploku ārstnieciskajām īpašībām, bet atceras par tiem parasti tikai tad, kad vajag paaugstināt imunitāti vai tikt galā ar saaukstēšanās slimībām, citas, tā labās īpašības ir mazāk pazīstamas. Šajā rakstā uzzināsiet, cik daudz dažādos veidos mums vēl var palīdzēt ķiploks.

Ķiploks (Allium sativum) ir daudzgadīgs sīpolu dzimtas augs (kultivētie ķiploki parasti ir viengadīgi vai divgadīgi). Ķiploki tiek audzēti gan kā garšaugi, gan kāārstniecības augi. Tas ir radniecīgs sīpoliem, šalotēm, puraviem un maurlokiem. Ķiplokiem ir raksturīga asa, pikanta garša. Visbiežāk no ķiplokiem izmanto to daļu, kas aug zem zemes, ķiploka sīpolu, kurš sastāv no vairākām daiviņām. Ķiploku izcelsmes vieta ir Centrālāzija, bet cilvēks apzināti tos sāka audzēt Ķīnā. Latvijā ķiplokus sāka audzēt 12. – 15. gadsimtā, un tie “ienāca” no Krievijas dienvidiem. Vispār, ķiploki spēj palīdzēt pret visu, ja vien tas nav patēriņa kredīts ar sliktu kredītvēsturi, kuram nepalīdzēs pat bruvji, jo kreditoriem šāda aizdevuma forma ir pati riskantākā.

No vēstures

Uzraksti uz Heopsa piramīdas liecina, ka ar ķiplokiem ēdināti tās cēlāji. Ne Senajā Grieķijā, ne Ēģiptē ķiplokus ikdienas uzturā parasti nelietoja to smakas dēļ, to uzskatīja par dieva jūtas apvainojošu. Taču Ēģiptes faraoni ķiplokus izmantoja vergu uzturā, lai tie mazāk slimotu un būtu fiziski spēcīgāki. Babilonieši lietoja ķiploku par ārstniecisku līdzekli jau vairākus tūkstošus gadu pirms Kristus. Par to lasāms papirusos un medicīnas traktātos. Piemēram, ap 1550. gadu pirms Kristus Ēģiptē rakstītos papirusos ķiploks pieminēts 22 zāļu sastāvu aprakstos. Viduslaikos ķiploku dēvēja par nabagu teriaku — universālu līdzekli pret daudzām slimībām. Ķiploka ārstnieciskās īpašības augstu vērtēja Ķīnas un Tibetas medicīnā, Krievijā ķiploku atzina par ārstniecības augu Pētera I valdīšanas laikā.

Veselīgais ķiploks

Ķiploks atšķiras no citiem dārzeņiem ar bagātu sausnes saturu (vairāk par 30-35%), kuras galvenās sastāvdaļas ir ogļhidrāti (20-27%) un olbaltumvielas (6-7%). C vitamīna ķiploka sīpolos ir 15-30 mg%, lapās pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos). Vitamīnu satura dēļ dažās zemēs (Bulgārijā, Japānā, Ķīnā) uzturā izmanto arī ķiploka jaunās lapas. Ķiploks satur līdz 0,5-2% ēteriskās eļļas un tās sastāvā ietilpstošos sēra savienojumus (aminoskābi aliīnu un tās ķīmisko pārvērtību produktus, tioglikozīdus), fermentu aliināzi, vitamīnus (B1, B2, C, E), karotinoīdus, fitosterolus, flavonoīdus, lipīdus, mikroelementus (no tiem lielākā daudzumā selēnu) u.c. savienojumus.

Ķiploka ķīmisko sastāvu noskaidroja 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā, bet ar aso, kodīgo smaržu un garšu apveltīto alicīnu un tā priekšteci aliīnu pirmo reizi izolēja 1944. gadā. Aliīns ir negaistošs savienojums, bez smaržas un bez antibiotiskām īpašībām. Aliīns ir raksturīgs vesela (nesasmalcināta) ķiploka komponents, bet tā praktiski nav sasmalcinātā ķiplokā, jo to noārda īpašs ferments – aliināze. Veselā ķiploka daiviņā aliīns un to noārdošais ferments atrodas dažādās šūnas vietās. Ķiploku sasmalcinot, abas vielas nonāk saskarē un rodas loti nestabils savienojums, no kura veidojas alicīns. Tas ir bezkrāsains eļļains šķidrums, kas dod ķiplokam specifisko smaku. Alicīns iznīcina daudzas slimības izraisošas baktērijas. Ūdens šķīdumā alicīns ātri zaudē baktericīdo aktivitāti. To daļēji stabilizē cukurs un medus.

Ķiploka sastāvs ir atkarīgs no tā uzglabāšanas apstākļiem un ilguma. Veiktie pētījumi liecina, ka uz slimību izraisītājiem mikroorganismiem visstiprāk iedarbojas svaigi ķiploki. Ķiploki, kas glabāti vairākus mēnešus +16°C temperatūrā, jau zaudējuši 2/3 no baktericīdām īpašībām, bet pēc 8 mēnešiem mikroorganismus tie vairs gandrīz nemaz neietekmē. Ja ķiplokus glabā temperatūrā, kas nedaudz augstāka par 0°C (+2°C), to baktericīdās īpašības samazinās apmēram par pusi, bet pēc 1 — 2 mēnešiem ķiploka fitoncīdu aktivitāte pret stafilokokiem ir samazinājusies 3 reizes. Šā apstākļa dēļ par medicīniskai lietošanai derīgiem uzskata vēsā ( + 2°C temperatūrā), sausā, ar labu gaisa cirkulāciju vietā līdz 6 mēnešiem ilgi glabātus svaigus ķiplokus.

Ķiploks ārstniecībā

Ķiploka aktīvās vielas:
•    normalizē sirdsdarbību, palielinot tās jaudu un samazinot ritmu;
•    novērš vainagartēriju spazmas un uzlabo sirds muskuļa apgādi ar asinīm:
•    novērš asins trombu veidošanos asinsvados, jo mazina asins recēšanas spēju, padara tās šķidrākas, palielina asins plūsmu un uzlabo organisma apgādi ar skābekli un barības vielām;
•    paplašina asinsvadus (īpaši mazos un šauros smadzeņu, acu un ekstremitāšu kapilārus) un pazemina asinsspiedienu. Tādēļ samazinās asins viskozitāte un palielinās asins plūsma asinsvados.

Šo faktoru ietekmē mazinās daudzu sirds un asinsvadu sistēmas slimību riska faktori. Turklāt ķiploks normalizē vielmaiņu un līdzsvaro holesterīna līmeni asinīs, tāpēc ir labs līdzeklis aterosklerozes profilaksei un ārstēšanai. Ķiploks paātrina zarnu kustības, sekmē barības pārvietošanos pa zarnām un gāzu izvadīšanu no tām, tāpēc novērš vēdera uzpūšanos, ir viegls caurejas līdzeklis, ārstē zarnu trakta iekaisumu, sekmē kuņģa un zarnu sulu un žults izdalīšanos, tam piemīt prettārpu darbība. Ķiploka aktīvās vielas palielina organisma imunitāti — tā spēju pretoties infekcijas slimībām —, labvēlīgi iedarbojas uz elpceļu gļotādu, atvieglojot atkrēpošanu, jo šķidrina krēpas un sekmē to atdalīšanos un izvadīšanu, darbojas antibiotiski klepus, gripas, bronhīta un plaušu slimību gadījumā. Izraisa svīšanu, palielina urīna izdali.

Pētījumos pierādīts, ka svaigs ķiploks ir efektīvs līdzeklis pret slimības izraisošiem mikroorganismiem. Tas sekmē brūču dzīšanu. Ķiploka antibiotiskas darbības aktīvās vielas ātri uzsūcas audos un iznīcina patogēno mikrofloru, tāpēc ar tā palīdzību var ārstēt ne tikai mutes dobuma, elpceļu, gremošanas orgānu un urīnceļu infekcijas, bet arī ādas infekcijas slimības, augoņus, zemnagu sastrutojumus.

Zinātniskā literatūrā ir dati par to, ka cilvēki, kas regulāri lieto ķiplokus, retāk slimo ar vēzi. Tos var izmantot par profilaktisku līdzekli pret kuņģa, resnās zarnas vēzi, kā arī izmantot ādas vēža ārstēšanā. Gan ķiploka, gan tā atsevišķu komponentu pretvēža īpašības pierādītas eksperimentos ar dzīvniekiem. Ķiploka aktīvās vielas aizsargā šūnas no ģenētiskiem bojājumiem, ar ko saistīta onkoloģisku slimību attīstība, turklāt tās nomāc vēža šūnu veidošanos, sekmē to uzsūkšanos. Šādu darbību uz audzēju šūnām skaidro ar to, ka tas veicina veselo audu šūnu dzīvības procesus un samazina vēzi izraisošo faktoru iedarbību.

Ķiploks veicina B1 vitamīna uzsūkšanos organismā.

Pēc ķiploka ārstniecisko īpašību itin garā uzskaitījuma kļūst skaidrs, ka tas ir vērtīgs līdzeklis veselības saglabāšanai un tās atgūšanai.
Daudzās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Krievijā un arī Latvijā, ķiploka preparātus lieto zinātniskā medicīnā. Tie ir bezrecepšu preparāti. Piemēram, britu augu farmakopejā ķiploka sīpoli ieteikti ateromas (ādas tauku dziedzera cistas, lipoīdu mezglveida izgulsnējumu artērijas sienā), hipertensijas, elpceļu infekciju, gripas, atkārtotas saaukstēšanās, bronhiālās astmas ārstēšanai, aterosklerozes profilaksei. Tos lieto par tauku līmeni asinīs pazeminošu, hipotensīvu, antimikrobisku un pretvīrusu, pretspazmu, atkrēpošanu sekmējošu, sviedrējošu un prettārpu līdzekli.
Minētās īpašības raksturīgas termiski neapstrādātiem, svaigiem, pareizi uzglabātiem ķiplokiem, jo to ārstnieciskās īpašības ir atkarīgas no savienojumiem ar aso, īpatnējo, ilgi saglabājošos smaku. Profilaktiskā nolūkā ik dienas būtu jāapēd 1 — 2 daiviņas svaiga ķiploka, ārstnieciskā efekta nodrošināšanai nepieciešamas vismaz 3 ķiploka daiviņas. Apēstā ķiploka izvade no organisma sākas jau pēc dažam stundām, tāpēc uzņemamā deva jāsadala vienmērīgi pa dienu.

Kā izvairīties no ķiploku aromāta

Vairākums no mums lieto ķiplokus stipri vien par maz. Iespējams, ka galvenais iemesls ir tas, ka ķiploku ēdāji slīkti ož. Ķiploku smaku var mēģināt vājināt, uzēdot biezpienu, ābolu, uzdzerot pienu vai pakošļājot svaigus pētersīļus, skābētus kāpostus, apelsīna mizu, grauzdētas kafijas pupiņas vai svaigu kalmes sakneni, vai izskalojot muti ar citrona sulas ūdensšķīdumu. No rokām ķiploka smaržu var nomazgāt, tas vispirms noberžot ar sāls un citrona sulas maisījumu vai zobu pastu. Pilnībā no smaržas tomēr atbrīvoties nevar, jo ķiploka ēteriskā eļļa daļēji izdalās arī ar izelpojamo gaisu caur plaušām, ar sviedriem caur ādu. Lietojot pārtikā daudz ķiploku, tie ne tikai padara nesvaigu elpu, bet arī pastiprina svīšanu un sviedru smaku. Ja nepieciešams atbrīvot organismu no ķiploka izdalījumiem ātrāk, nekā tas notiek dabiskā veidā, tad jāiet pirtī un ilgi un labi jāizsviedrējas.

Lai izvairītos no neērtībām, ko rada ķiploka smarža, ir radīti vairāki zāļu un pārtikas piedevu preparāti, kuros smaku radošie gaistošie, bet ar ļoti vērtīgām ārstnieciskām īpašībām apveltītie sēra savienojumi paslēpti kapsulās, kas jānorij veselas. Visbiežāk šīs kapsulas ir pagatavotas tā, lai tās izšķīstu tad, kad jau ir izkļuvušas no kuņģa zarnās. Tas palīdz samazināt un pat gandrīz pilnībā izvairīties no ķiploka smakas elpā. Pirms iepildīšanas kapsulā ķiploks tiek īpaši apstrādāts. Atkarā no apstrādes veida iegūst vai nu svaiga ķiploka eļļu, vai arī tā pulveri, kura sastāva īpašas gatavošanas tehnoloģijas dēļ tiek nodrošināta smakojošo sēra savienojumu klātbūtne. To smaka tiek maskēta, pulverim pievienojot citrusaugu ēterisko eļļu vai arī šos savienojumus absorbējot uz cietes, piena sausā pulvera, aktivētās ogles.

Der ievērot piesardzību

Kontrindikācijas ķiploku lietošanai nav zināmas. Tomēr ķiploki kairina gremošanas traktu, aknas, nieres, tāpēc dažkārt tie var radīt nepatīkamu sajūtu. Turklāt, lietojot ķiploku ilgstoši un daudz, tas var nomākt gremošanas sistēmas dabisko mikrofloru un radīt vieglus gremošanas traucējumus, kas pāriet, tiklīdz ķiploku pārtrauc lietot. Ķiplokus neiesaka lietot epilepsijas un nieru slimniekiem. Par tā lietošanu grūtniecības laikā ir divējāds viedoklis. Viens — tiek minēti dati par ķiploka tablešu labvēlīgo ietekmi uz augļa apasiņošanu caur placentu, otrs ir norāde par izvairīšanos lietot ķiplokus grūtniecības periodā. Ierobežotā daudzumā ķiploki jālieto vai pat no tiem jāatsakās zīdīšanas periodā, jo, ar mātes pienu nokļūstot jaundzimušā organismā, ķiploka aktīvās vielas var izraisīt caureju. Ražošanas telpās ilgstoši ieelpojot ķiploka gaistošās vielas, var attīstīties arodastma, dermatīts. Ilgāk par 5 minūtēm lietotas sasmalcināta ķiploka masas vai sulas kompreses var izraisīt ādas un gļotādas apdegumu, audu nekrozi, tāpēc neatšķaidītu ķiploku sulu nedrīkst izmantot par deguna pilieniem.

Ķiploka preparātus, it īpaši neatšķaidītus, neiesaka ordinēt maziem bērniem, jo aprakstīti daži to izraisīti dzīvībai bīstami stāvokļi. Nepieciešamības gadījumā bērniem ieteicams dot ļoti mazu devu atšķaidīta ķiploka preparāta. Par dienas devu uzskata ķiploka preparāta daudzumu, kas satur 4-12 mg aliīna (2-3 mg alicīna); 0,4-1,2 g sausa pulvera, 2-5 g svaiga ķiploka, 2-6 mg vai 0,09-0,36 ml ķiploka ēteriskās eļļas, 6-12 ml 45% spirta tinktūras (1:5), 6-1 2 ml sīrupa.

Ārstnieciskas receptes

Tiem, kurus ķiploka smaka nebiedē, var ieteikt izmēģināt dažus populārus, pašiem pagatavojamus ķiploka preparātus

Ķiploka sula. Sasmalcina 80 g ķiploku, no iegūtās masas izspiež sulu, izspiedām pievieno 20 ml ūdens, samaisa un izspiež. Šo procedūru atkārto, līdz iegūst 80 ml sulas un izspiedu skalojumā ūdens maisījuma, tad pievieno 20 ml 90° spirta, ļauj 2 nedēļas nostāvēties, nofiltrē. Lieto pa 2-4 ml.

Ķiploka sīrups. Tam nepieciešams 20 ml ķiploka sulas, 20 ml 6% etiķskābes, 20 ml ūdens un 80 g saharozes. Lieto pa 2-8 ml.

Ķiploka spirta izvilkums. 40 g sasmalcinātu ķiploku ievieto stikla traukā, aplej ar 100 g spirta vai degvīna, 10 dienas tur tumšā, vēsā vietā. Izvilkuma garšas uzlabošanai var pievienot pāris piparmētras lapu vai dažus pilienus tās ēteriskās eļļas vai tinktūras. Lieto pa 10 pilieniem 2-3 reizes dienā 30 min pirms ēšanas, izmanto par asinsspiedienu pazeminošu, asinsvadus paplašinošu un pretaterosklerozes līdzekli.

Ķiploku maisījums ar dzērvenēm un medu. Tā gatavošanai ņem 200 — 400 g ķiploku, apmēram 1 kg dzērveņu un 500 — 600 g medus. Dzērvenes sašķaida, ķiplokus izspiež caur ķiploku spiedi un visus komponentus rūpīgi samaisa. Iegūto masu glabā 18°C temperatūrā, tumšā vietā, lieto pa 1 ēdamkarotei no rīta vai pa 1 deserta vai 1 ēdamkarotei 2 -3 reizes dienā 15-20 min pirms ēšanas. Maisījumu vēlams lietot ar pienu. Tas ieteicams pavasarī un rudenī, jo paaugstina organisma imunitāti, regulē sāļu maiņu, sekmējot to izdalīšanos no locītavām.

Ķiploku maisījums ar citronu. Vienu galviņu ķiploka samaļ, pārlej ar viena citrona sulu un sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Lieto pa 1 tējkarotei dienā. Šo maisījumu var lietot ar biešu sulu.

Noderīgi

Vēl daži tautas medicīnas ieteikumi, dažus no kuriem ir pārņēmusi arī zinātniskā medicīna.

Spalīšu invāzijas gadījumā bērniem taisnā zarnā var ievadīt ķiploka daiviņu.

Strutainu, ilgi nedzīstošu brūču gadījuma var lietot marles salvetē ietītas svaigi sasmalcināta ķiploka masas apliekamos. Tos tur 10 min. Sākumā novēro iekaisuma procesa pastiprināšanos. To nomaina brūces ātra attīrīšanās no strutām, tūskas un sāpīguma mazināšanās, paātrinās dzīšana. Ieteicamais ārstēšanas kurss ilgst trīs četras dienas.

Tautas medicīnā augoņu un sāpīgu varžacu ārstēšanai iesaka izmantot sviestā vai pienā sautētus, sasmalcinātus ķiplokus. Tie sekmē augoņu nobriešanu un atvēršanos, mazina iekaisumu, palīdz atbrīvoties no varžacīm.

Iesnu, angīnas un garā klepus gadījumā ieteicamas sagriezta ķiploka fitoncīdu vairākkārtīgas inhalācijas. Ar ūdeni vai burkānu sulu atšķaidītu ķiploku sulu var izmantot par deguna pilieniem vai ar šo maisījumu samērcēt tamponus un uz 15 min ielikt nāsīs. Zīdaiņiem un maziem bērniem saaukstēšanās slimību gadījumā, kā arī to profilaksei notīrītas un sagrieztas ķiploka daiviņas var iekārt virs gultas.

Kā tikt vaļā no nevajadzīgām lietam?

Kā tikt vaļā no nevajadzīgām lietam?

Strauji tuvojas Adventes laiks, un ir īstais brīdis, lai mājoklī veiktu ģenerāltīrīšanu, ko šobrīd modīgi dēvēt arī par mājokļa detoksu, lai gadu miju varētu sagaidīt jau bez liekiem krāmiem. Cilvēks savas dzīves laikā gribot negribot “apaug ar mantām”. Ja atceramies laiku, kad mūsu iedzīve varēja satilpt dažās kastēs un koferos, tad, ilgāku laiku padzīvojot vienā vietā, saprotam, ka būs vajadzīgas vairākas dienas, lai mantas sašķirotu un sapakotu. Ne velti, pārceļoties uz jaunu mājvietu bieži vien iestājas šoks par to, cik patiesībā mantu gadu gaitā esam uzkrājuši. Tāpēc ir svarīgi atcerēties dažus padomus un lietas, kas jāievēro ikdienā, lai mantas, kas atrodas ikdienā mums līdzās būtu tādas, kas mums patiešām ir noderīgas un nevis tādas, kuras “pēc inerces” krāj putekļus un nevajadzīgi aizņem vietu mūsu dzīves telpā. Par to šajā rakstā.

Daudzi nemaz neapjauš, cik ļoti ikviena cilvēka dzīve ir atkarīga no krāmiem, un ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Dažādi ezoteriskas speciālisti uzsver, ka liekas, savu dzīvi nokalpojušas vai arī konkrētam cilvēkam nevajadzīgas mantas var radīt apātiju un spēku trūkumu. Jo tieši vecas mantas mājoklī (un arī darba vietā) rada sastāvējušos enerģiju, un saņemšanās tikt vaļā no krāmiem atbrīvo enerģijas sastrēgumus, ļauj dzīvības spēkiem ienākt cilvēkā un viņa dzīvē.

Ir četru kategoriju krāmi, no kuriem vajadzētu atbrīvoties:
• Lietas, kuras nelietojat vai nemīlat;
• Lietas, kuras nav sakārtotas vai atbilstoši organizētas;
• Pārāk daudz lietu mazā telpā;
• Viss, kas nav pabeigts līdz galam.

Veciem krāmiem ir arī tendence likt cilvēkam dzīvot pagātnē. Ja gribas visu laiku domāt par aizgājušajiem laikiem, nevis dzīvot šodienā un kalt plānus nākotnei, ir vērts izmēzt atvilktnes, arī pieliekamos un neskaitāmās kastes, kas savietotas uz lodžijas, balkona, bēniņiem vai šķūnītī. Zinātāji saka – tas ir efektīvs veids, lai pašu piespiestu atrisināt sen radušās problēmas un virzīties tālāk. Tiekot vaļā no nevajadzīgiem priekšmetiem, tu ne tikai savedīsi kārtībā savu dzīves vai darba vidi, bet arī palīdzēsi savam prātam kļūt asākam. Tavs prāts vairs nebūs aizņemts ar liekām lietām un varēs koncentrēties uz svarīgāko.

Doma, ka mājoklis ir ideāls, ka viss tajā esošais noteikti ir vajadzīgs, varētu ciest fiasko, ja vien skopums, žēlums un it kā tālredzīgs pragmatiskums neņemtu virsroku pār kritisku attieksmi. Ķeroties klāt mājokļa tīrīšanai, talkā jāņem vien daži jautājumi pašam sev – vai es to lietoju šobrīd, vai man tas sagādā prieku un patīkamas atmiņas? Ja nē, tad, visticamāk, ir pienācis laiks lietām ļaut dzīvot citu dzīvi pie citiem saimniekiem. Un ļaut savā dzīvē ienākt jaunajam. Lūk, daži noderīgi padomi, pēc kuriem vadīties:

1. Viena iekšā – otra ārā!

Ja esi nolēmis samazināt mantu krājumu savās mājās, sāc ar vienkāršu likumu: “Viena iekšā, otra – ārā!” Praksē tas nozīmē – nopērkot vienu lietu, tev no vienas lietas jāatvadās un jāatbrīvojas, to izmetot, pārdodot vai uzdāvinot.

2. Sāc ar mazumiņu

Ja vēlēsies uzreiz sakārtot pusi dzīvokļa vai mājas, šāda doma tevi var pamatīgi nobaidīt un ar laiku arī nogurdināt. Vislabāk sastādi sarakstu, kādā veidā plāno darboties. Saraksta augšgalā liec mazākas lietas – piemēram, makšķerēšanas piederumu revīzija vai kosmētikas atvilktnes pārskatīšana.

3. Katrai lietai sava vieta!

Šis ir princips, kas praksē darbojas ļoti labi – par to jāatceras, ienesot mājās jaunus priekšmetus vai kārtojot vecos. Piemēram, ja iegādājies jaunu vāzi – padomā, vai tev būs vieta, kur to glabāt. Atvēli vāzēm konkrētu plauktu, lai tās katra nestāvētu citā dzīvokļa vai mājas stūrī. Šāda sistēma atvieglos kārtības uzturēšanu un ikdienā nebūs jāpavada ilgs laiks, domājot, kur nolikt konkrēto priekšmetu.

4. Izveido sistēmu

Ja vēlies sakārtot savā īpašumā esošās mantas, dari to sistemātiski – piemēram, katru nedēļu atvēli šim mērķim vienu pēcpusdienu, kad pieķeries vienai telpai savā dzīvoklī vai mājā. Vari par mērķi sev uzstādīt sakārtot rakstāmgaldu, garāžas plauktus vai pārskatīt dārza šķūnīti un mēģināt iekļauties, piemēram, trīs stundās.

5. Darbini iztēli

Pirms ķeries klāt kādai telpai vai tās daļai, mēģini iztēloties, kāda šī telpa varētu izskatīties pēc tam, kad būsi sakārtojis, iztīrījis un sašķirojis lietas vajadzīgajās un tajās, no kurām vēlies atbrīvoties. Ļauj šai vīzijai sevi motivēt un vadīt.

6. Esi godīgs pret sevi

Lielisks veids, kā noteikt, vai konkrēto virtuves piederumu, apģērba gabalu vai kādu sadzīves priekšmetu paturēt vai atstāt, ir godīgi sev pajautāt: “Vai šo lietu es pirktu vēlreiz?” Ja atbilde ir noliedzoša, tad skaidrs, ka pirkums nav atmaksājies un lieta tev nav izrādījusies nepieciešama. Ja atbilde ir apstiprinoša, padomā, vai turpini to lietot un pieņem lēmumu par konkrētā priekšmeta likteni.

7. Ļauj laikam izlemt

Ja esi bailīgs lietu šķirotājs, tev var izrādīties noderīga šāda stratēģija – mantas, par kuru noderīgumu savā dzīvē vēl šaubies, saliec vienā plauktā, maisā vai brīvākā vietā. “Aizmirsti” par šīm lietām. Pēc diviem mēnešiem atver plauktu vai maisu un padomā, cik reizes pie tā esi šajā laika periodā pienācis un ko paņēmis. Droši vien nevienu reizi (tas gan neattiecas uz sezonālajām mantām, piemēram, apģērbiem)! Cerams, tas lēmuma pieņemšanu par atbrīvošanos no mantām padarīs vieglāku.

8. Neaizmirsti par virtuvi

Regulāri (vismaz reizi mēnesī) pārskati virtuves plauktus un ledusskapi – bez domāšanas atbrīvojies no produktiem ar notecējušu derīguma termiņu, bet tos produktus, kas termiņš tuvojas beigām, liec plauktu priekšpusē, lai par tiem neaizmirstu nākamo reizi, kad domāsi, ko pagatavot vakariņās.

9. Grāmatas

Lai cik žēl tev nebūtu, iemācies ļaut savām grāmatām aiziet, kad to laiks ir pienācis. Sāc ar tām pavārgrāmatām, kuras tu nekad neesi lietojis. Pēc tam pārej pie tām mācību un izziņu grāmatām, kuras neesi aizticis jau gadiem ilgi; turpini ar bērnu grāmatām, kuras tu vai tavi bērni jau ir “pārauguši”, romāniem, kuri tev nekad pietiekami nav interesējuši, neaizmirsti grāmatas ar teorijām, kurām tu nepiekrīti. Tad lai seko tie sējumi, kuri novietoti tik grūti aizsniedzamās vietās, ka jau desmitiem gadu tu tos neesi aizticis, kā arī grāmatas, kas no vecuma pat sabirzušas. Lielisks problēmas risinājums ir grāmatu ziedošana vietējai bibliotēkai, īpaši tai gadījumā, ja esi norūpējies, ka tev kādā brīdī kaut kas varētu pietrūkt.

Krāmu iecienītākās glabātavas:

Gaiteņi;

Pagultes;

Grīdas;

Skapjaugšas, antresoli, kumodes;

Skapji;

Somas.

Noderīgi

Uzglabā līdzīgas lietas vienuviet;

Uzglabā lietas netālu no vietas, kur tās lietosi;

Allaž noliec visbiežāk izmantotās lietas katru savā vietā;

Piestiprini kastēm uzlīmes, lai zinātu, kas tajās atrodas;

Sakārto drēbes savā drēbju skapī pēc krāsas (tad tās izskatīsies vēl pievilcīgāk);

Pirms pirkt ko jaunu, tiec vaļā no kaut kā veca;

Ja nav saprotams, mest vai nemest ārā kādas lietas, paslēp tās kaut kur uz mēnesi. To, ko pa šo laiku ievajadzēsies, var atstāt, pārējais pienākas miskastei;

Ja lieta nav tikusi izmantota gadu vai divus, tā nebūs vajadzīga nekad.

Kā izvēlēties telti?

Kā izvēlēties telti?

Mūsdienās tūrisma teltis ir diezgan plaši pieejamas tirgū un atšķiras gan pēc to īpašībām, gan pēc cenu diapazona. Tālāk tiks aprakstīti vairāki nosacījumi, kas jums palīdzēs izvēlēties labāko telti jūsu vajadzībām un pieņemt izdevīgāko lēmumu.

Vasarā viena no tīkamākajām nodarbēm – būšana pie dabas, nakšņošana svaigā gaisā teltī, atpūta, ugunskura kurināšana, rīta pelde ezerā un citas iespējas, ko piedāvā atpūta pie dabas. Bet, lai droši un veiksmīgi dotos šādā izbraucienā laicīgi jāpadomā un jāsarūpē nepieciešamais un atbilstošais ekipējums. Pats galvenais, kas nepieciešams, ja vēlamies pavadīt nakti ārā – laba un kvalitatīva telts.

Telšu veidi

Pamatā teltis dalās vairākās kategorijās – pēc to izmantošanas veidiem, cilvēku skaita ietilpības un sezonalitātes. Pēc izmantošanas veidiem izšķir kempinga, vasaras, piedzīvojumu, ekspedīciju un ceļojumu teltis.

Vasaras teltis labi piemērotas īsiem pārbraucieniem un nakšņošanai siltos apstākļos, parasti tās nav ar lielu mitrumizturības rādītāju, tādēļ tās vairāk piemērotas tiem cilvēkiem, kas reti plāno nakšņot pie dabas, bet lieti noderēs tiem, kam uz ātru roku vajadzīga vienvietīgā vai divvietīgā telts, piemēram, ja plānots atpūsties pie dabas tikai vienu reizi un vēlāk par to aizmirst.

Kempinga teltis ir izmērā lielākas un vairāk derēs aktīvām draugu kompānijām un ģimenēm, kas plāno doties biežos izbraucienos ar auto un, kam svarīga telts lielā ietilpība.

Piedzīvojumu telts derēs tiem, kas plāno regulāru nakšņošanu pie dabas, turklāt plāno to darīt ne tikai vasarā, bet arī pārējos gadalaikos. Kā jau vēsta nosaukums, ekspedīciju un ceļojumu telts paredzēta ārvalstu apmeklēšanai, kad klimatiskie apstākļi var būt visdažādākie un svarīga ir īpašā telts noturība pret sniegu, lietu un vēju, parasti šīs teltis ir vissezonas un paredzētas kaislīgiem pasaules apceļotājiem.

Lietas, kas noteikti jāņem vērā, izvēloties telti:

Telts svars.

Jāatceras, ka teltij jābūt arī gana vieglai, ērti saliekamai un pārnēsājamai. Tāpēc, pirms iegādāties telti, jāpievērš sevišķa uzmanība tās tehniskajos parametros norādītajam svaram. Protams, telts svaram nav īpašas nozīmes, ja pārgājienā plānots doties ar automašīnu, tomēr smagas telts nešana pārgājiena apstākļos, kad gari ceļa gabali mērojami kājām, var tikai apgrūtināt.

Telts augstums.

Parasti teltis, kas paredzētas mazākam skaitam cilvēku ir zemākas, nekā lielākam skaitam cilvēku. Ja esat gara auguma, iesakām iegādāties telti, kas paredzēta lielākam skaitam cilvēku (4 un vairāk).

Augsta mitrumizturība.

Laika apstākļi mēdz būt mainīgi un neparedzami, tādēļ, lai pārgājiena laikā nenāktos piedzīvot nepatīkamus brīžus, līdzi jāizvēlas ņemt telti ar pēc iespējas lielāku mitrumizturību. Pirms iegādāties telti šim rādītājam jāpievērš sevišķa uzmanība. Sīku lietutiņu, protams, pārdzīvos arī telts, kuras mitrumizturības rādītājs ir 1000 mm, tomēr, ja nevēlamies samirkt stiprās lietus gāzēs, tad jāizvēlas telts ar vismaz 2000 mm mitrumizturības rādījumu.

Vērtējot pēc šuvēm – jo kvalitatīvāka telts, jo blīvākas tās šuves. Labākām teltīm šuves papildus apstrādātas ar ūdensnecaurlaidīgu pārklājumu.

Ventilācija.

Kad nakšņojam teltī, svārstoties gaisa temperatūrai un gadījumos, ja teltī nakšņo vairāk par diviem cilvēkiem, rodas kondensāts, kas liek tur justies kā pirtī un krietni apgrūtina elpošanu. Tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš telts ventilācijas sistēmai. Sevišķi labi, ja teltij ir divas izejas, kas nozīmē, ka ventilācija teltī noritēs godam. Tāpat jāatceras, ka vasarās, sevišķi pie dabas krūts, mūsu miegu apgrūtinās uzbāzīgie odi, tādēļ teltij noteikti jābūt aprīkotai ar pretodu tīklu.

Stabila konstrukcija

Telts konstrukcijas ziņā ir pieejamas divu veidu teltis – tuneļa tipa vai kupolveida teltis. Izmēros mazākās teltis biežāk ir tuneļveida, lielākas – kupolveida. Tuneļveida teltīs būs vairāk vietas, tomēr jumts krietni plakanāks, turklāt tuneļveida teltīm vienmēr nepieciešami papildus sānu stiprinājumi.

Svarīgi ir tas, lai telts konstrukcija būtu viegli stabilizējama ar loku un atsaišu palīdzību. Daudz stabilāka un noturīgāka pret visiem dabas apstākļiem būs telts ar krustveida lokiem, jo vairāk loku ir ieplānots telts konstrukcijā, jo stabilāka tā būs. Telts loki tiek ražoti no dažādiem materiāliem un no tā arī būs atkarīgs telts kalpošanas ilgums. Stikla šķiedras un alumīnija telts loki būs noturīgāki un kalpos daudz ilgāk, nekā plastmasas.

Telts priekštelpa.

 ļaus atbrīvot „dzīvojamo telpu” no liekām mantām, bet sliktu laikapstākļu gadījumā priekštelpā varēs ierīkot virtuvi (protams, ja Jums ir gāzes deglis).

Guļamistabu daudzums. 

Ja pārsvarā ceļojat ar draugiem vai bērniem, vajadzētu padomāt par guļamistabu daudzumu, lai varētu atpūsties, viens otru netraucējot.

Slāņu daudzums.

Vienslāņa teltis ir vieglākas par divslāņu teltīm. Ja izvēlieties vienslāņa telti, tad vajadzētu izvēlēties telti ar lodziņu/-iem, pretējā gadījumā no izelpas teltī krāsies kondensāts.

Divslāņu telts sastāv no iekšējās telts un ārējās telts. Parasti iekšējā daļa ir no viegla un gaisa caurlaidīga materiāla. Kvalitatīvākām teltīm šī daļa ir no elpojoša neilona. Svarīgs faktors ir, lai telts iekšpusē ir grīda.

Telts virsējā daļa parasti ir no impregnēta neilona, kas Jūs pasargās no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Savukārt, gaiss, kas uzkrājas starp iekšējo un ārējo telti kalpo kā termoss – uzglabā iekšējās telts siltumu. Divslāņu teltīm gaisa kondensāts uzkrājas uz ārējās telts klājuma. Tāpēc kvalitatīvām divslāņu teltīm attālums starp iekšējo un ārējo telti ir 7-10 cm – lai šie slāņi nesaskartos un kondensāts nesakrātos iekšējā teltī. Uzstādot divslāņu telti tā ir īpaši rūpīgi jānostiepj, lai lietus laikā telts neieliektos un telts nezaudētu savu divslāņu telts efektu.

Kur iegādāties telti?

Telts meklējumi parasti aizved uz specializēto veikalu vai tūrisma nodaļu lielveikalā. Taču tās nav vienīgās opcijas, kur meklēt telti savām vajadzībām. Ērts un mūsdienīgs risinājums ir interneta veikali, kur ātri un vienkārši var aplūkot piedāvājumus, salīdzināt tos un izdarīt labāko izvēli. Taču, izvēloties piemērotāko internetveikalu pirkuma veikšanai, nevajadzētu vadīties tikai pēc pievilcīgākās cenas. Pirmkārt, jāņem vērā tas, cik ilgi internetveikals darbojas – jo ilgāks tā pastāvēšanas laiks, jo uzticamāks tas ir. Diemžēl ik pa laikam mēdz uzrasties internetveikali, kas piedāvā preces par aizdomīgi vilinošām cenām, taču, kad prece ilgstoši netiek piegādāta vai arī tā saplīsusi un nepieciešams garantijas remonts, veikala vairs nav. Uzmanību vajadzētu pievērst arī klientu atsauksmēm. Ar tām iespējams iepazīties gan internetā, piemēram, konkrētā veikala “Facebook” lapā, gan apjautājoties draugiem un paziņām, kuri šajā veikalā veikuši pirkumu.

Pērkot telti noteikti jāpievērš uzmanība papildus “ekstrām”. Piemēram, vai telts iekšienē ir kabatas mantu novietošanai? Cilpiņa griestos lukturim? Ērts telts iepakojums? Vai teltij ir vairākas izejas. Ļoti neērts risinājumiem ir viena sānu izeja, kas nozīmē, ka visi teltī guļošie spiesti rāpties pāri tam, kurš tuvāk izejai. Savukārt teltij ar divām sānu izejām šādu problēmu nav.

Noderīgi padomi

Kad esat izvēlējušies piemērotāko telts veidu un modeli, tikpat svarīgi ir parūpēties arī par guļammaisu. Tam ir jābūt ar labu siltumizolāciju, gaisa caurlaidīgam un vieglam pēc svara. Iegādājoties guļammaisu, pievērsiet uzmanību uz iepakojuma sniegtajām norādēm par to, kādam temperatūras intervālam guļammaiss ir paredzēts un kādā temperatūrā tas nodrošina vislabāko miegu. 

Lai telts kalpotu ilgāk, pēc katras lietošanas reizes notīriet to. Ja telts samirkusi, izžāvējiet to. Diemžēl šeit rodas zināma dilemma – ja sapakosiet mitru telti, tā sāks pelēt. Savukārt, ja bieži žāvēsiet telti spilgtā saulē, tad UV staru iedarbībā telts materiāls ar laiku kļūs arvien trauslāks. Tādēļ, ja vien iespējams, vienmēr žāvējiet telti ēnainā vietā.

 

 

 

Ko iesākt ar cidonijām?

Ko iesākt ar cidonijām?

Līdz ar citām rudens veltēm ienākušās arī cidonijas. Pareizāk gan būtu sacīt – henomeles jeb Japānas krūmcidonijas, bet ikdienā ar šo garo nosaukumu sevi neapgrūtinām. Cidonijas ir mūsu platuma grādu bagātība, jo nedz ziemeļu, nedz dienvidu apstākļi nav piemēroti, lai cidoniju labumi spētu izpausties visā pilnībā. Tieši pie mums augošās cidonijas ar savu smaržu, garšu un vērtību spēj ne tikai atveseļot, bet arī atjaunināt cilvēku. Svaigu cidoniju aromāts uzlabo noskaņojumu, kliedē nomāktu dvēseles stāvokli, samazina galvassāpes. To pašu dara arī cidonijās esošie vitamīni, citas vielas un ēteriskās eļļas, kas turklāt vēl uzlabo aknu un sirds darbību un darbojas kā līdzeklis pret iekaisumiem. Ko vēl labu mums dod cidonijas un ko no tām pagatavot – par to šajā rakstā.

 

Krūmcidonijas, kuras pieder pie Chaenomeles japonica sugas, jau kopš laikiem, kad Latvijā tās audzēja kā dekoratīvos krūmus apstādījumos, līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs sugu sāka nepareizi saukt par Japānas cidoniju. Šāds nosaukums izplatījās gan literatūrā (Cydonia japonica,), gan sadzīvē (cidonija). Vācijā tika lietots arī nosaukums Scheinquitte.

Laikā, kad cidonijas sāka audzēt augļu ražošanai jau plašākos stādījumos, lai saglabātu jau izplatīto nosaukumu, terminoloģijas komisija Chaenomeles augu ģintij deva latvisko nosaukumu – krūmcidonijas. Dažkārt tās mēdz dēvēt tieši pēc latīniskā nosaukuma – par henomelēm.

Veselīgās cidonijas

Cidonijas satur apmēram četras reizes vairāk C vitamīna nekā āboli, kurus gan uzturā lietojam krietni biežāk. Cidonijas bagātas arī ar pektīnvielām, kas ir viens no ogļhidrātu veidiem. Tas veicina gremošanu un citādi uzlabo vielmaiņu. 100 gramos cidoniju ir apmēram trīs līdz četri grami pektīnvielu.

Cidoniju smarža ir ļoti spēcīga, tādēļ tās nav vēlams glabāt kopā ar citiem augļiem un dārzeņiem, jo tie piesūksies ar cidoniju aromātu. Turpretī, ja vēlas, lai virtuve vai istaba patīkami smaržotu, cidonijas uz pāris dienām ieber dekoratīvos šķīvjos un noliek telpas centrā. 

Ja pietiek pacietības, izlobītās sēkliņas var savērt krellēs un nēsāt ap kaklu un rokām – arī tā izpaudīsies cidoniju veselīgā iedarbība.

Saulē un siltumā nobriedušas cidonijas ir uzkrājušas sevī arī gana daudz konservantu, lai, šķēlītēs sagrieztas un ar cukuru pārbērtas, varētu ledusskapī labi uzglabāties pat pusgadu.

Cidonijas ir bagātas ar:

C vitamīnu;

pektīnvielām;

skābēm un minerālvielām;

provitamīnu A;

B1, B2, E, PP vitamīniem;

cukuru;

organiskajām skābēm;

kāliju;

kalciju;

magniju;

fosforu;

nātriju;

dzelzi;

miecvielām.

Ko labu cidonijas dara organismam:

labvēlīgi iedarbojas uz psihi;

uzlabo garastāvokli un uzmundrina;

mazina galvassāpes;

uzlabo vielmaiņu;

samazina holesterīna līmeni;

stiprina asinsvadu sieniņas, palīdz uzsūkties dzelzim;

stiprina sirdi un palīdz aritmijas gadījumā;

palīdz pret mazasinību;

palīdz izvairīties no aknu un kuņģa saslimšanām;

pastiprina apetīti;

ārišķīgi kompresēs ārstē dzīstošas brūces;

novērš nepatīkamu mutes aromātu;

palīdz sliktas dūšas, vemšanas vai caurejas novēršanai;

palīdz pret zarnu iekaisumu jeb kolītu;

lieto arī sklerozes profilaksei un ārstēšanai.

Cidoniju lapas

Pazemina asinsspiedienu, nostiprina asinsvadu sieniņas, aizkavē bronhiālās astmas lēkmes. Augļos un lapās esošajām miecvielām piemīt antibakteriāla īpašība.

Cidoniju sula

Sula palīdz spēcīgas aizdusas, asiņu atkrēpošanas, asiņošanas, elpošanas ceļu saslimšanu gadījumos. Sulu ieteicams lietot, lai ārstētu vai vismaz mazinātu mazasinību. Sulai piemīt vispārspēcinoša, urīndzenoša, savelkoša un antiseptiska īpašība.

Kā labāk apieties ar cidonijām?

Cidonijas ir visai cietas, tādēļ ieteicams vispirms ar lielu, asu nazi sagriezt četrās daļās, pēc tam ar mazu virtuves nazīti vai speciālu augļu nazīti sagriezt sīkāk.

Sēklu izņemšanai var izmantot arī karoti ar spicu galu un asām malām.

Cidoniju sulu mazās porcijās var arī iesaldēt. To ielej mazos trauciņos vai pat ledus kubiņu saldēšanai paredzētajā traukā un sasaldē.

Ja paredzēts sagriezt šķēlītēs lielāku daudzumu cidoniju, nepieciešams ļoti ass nazis, savukārt rokās ieteicams uzvilkt gumijas cimdus, jo skābā sula ietekmē ādu.

Kā ilgāk saglabāt cidoniju labumu? Pagatavo cidoniju biezeni un sīrupu!

Cidoniju biezenis

Cidoniju biezenis ir universāls produkts. To var izmantot gan saldo ēdienu un dažādu mērču – arī pikantu – gatavošanā, gan kūku un cepumu cepšanā, gan kā piedevu sāļiem ēdieniem.

2 kg cidoniju

2 l ūdens

100–200 g cukura

1. Cidonijām nomizo ļoti plānu miziņu, sagriez tās četrās daļās vai sīkākās šķēlītēs, ieber aukstā ūdenī un liec uz uguns. Kad ūdens sāk vārīties, iemaisi cukuru. Uz lēnas uguns sautē, līdz cidonijas kļūst mīkstas.

2. Sablendē un vēlreiz uzvāri. Karstu pildi burkās un aizvāko.

Cidoniju sīrups

Atkarībā no cidoniju sulīguma sīrupa veidošanās var ilgt arī vairākas dienas. Vēlams cidonijas ne tikai sakratīt, bet arī apmaisīt, tad process notiks straujāk.

1,2 kg cidoniju

1,2 kg cukura

1. Cidonijas sagriez četrās daļās, iztīri sēklas un mīkstumu sagriez plānās šķēlītēs. Ber bļodā kārtām ar cukuru, lai virspusē arī būtu cukura kārta. Atstāj vismaz uz diennakti, lai cukurs izkūst un veidojas sīrups. Ik pa laikam bļodu sakrata.

2. Sīrupu izkās caur marlīti vai smalku sietiņu un pildi burkās vai pudelēs. Aukstā pagrabā vai ledusskapī sīrups labi uzglabājas bez karsēšanas, taču, ja gribas lielāku drošību, ka sīrups nesabojāsies, to vai nu pirms iepildīšanas uzkarsē vai arī pēc tam pasterizē. 

Der zināt:

* Spiežot ābolu, bumbieru, burkānu vai ķirbju sulu, ieteicams pievienot arī kādu cidoniju, un sula bagātināsies ar jaunu garšas niansi.

* Svaigu cidoniju šķēlītes var pievienot tējai citrona vietā. Arī citrona ūdens cienītāji var dažādībai gatavot cidoniju ūdeni.

* Svaigu cidoniju sulu var izmantot gaļas marinēšanai pirms cepšanas cepeškrāsnī vai grilēšanas.

* Gatavojot jebkuru augļu kompotu, tam var pielikt dažas cidoniju šķēlītes.

* Cidonijas var pievienot ķirbju salātiem.

* Tautas recepte vitamīnu un enerģijas uzņemšanai: izspiež sulu no trim cidonijām, pievieno trīs ēdamkarotes medus. Ēd pa tējkarotītei 2 – 3 reizes dienā.

* Cidonijas var izmantot arī skaistumkopšanā. Dažas cidonijas tvaicē mīkstas, izberž caur sietiņu un izmanto maskām taukainai ādai. Normālai ādai cidoniju masu iesaka sajaukt ar olas dzeltenumu.

Kāpēc lasīt grāmatas ir svarīgi?

Kāpēc lasīt grāmatas ir svarīgi?

Ja domā, ka vecums un fakts, ka vairs neesi skolnieks vai students, ir labs iemesls, lai nelasītu grāmatas, tu maldies! Ne vecums, ne nodarbošanās nevar būt šķērslis labas literatūras baudīšanai. Kāds reiz teicis, ka „cilvēki, kuri nelasa, dzīvo vienu dzīvi, taču tie, kas lasa, izdzīvojuši simtiem” – un tā arī ir! Jā, grāmata prasa lielāku koncentrēšanos, kā, piemēram, bilžu aplūkošana sociālajos tīklos, bet to savukārt var uztrenēt, lasot arvien vairāk. Taču koncentrēšanās spēja nav vienīgais labums, ko var gūt, lasot grāmatas. Grāmatu lasīšana ir ieradums, ko vērts paturēt visas dzīves garumā. Kāpēc – par to šajā rakstā.

Tik īss jautājums – kāpēc lasīt? Bet uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt pāris vārdos. Lasīšana sākas ar īstās grāmatas atrašanu, un pašam procesam jābūt ērtam, novērtētam un labprātīgam. Lasīšana uzlabo mūsu spējas vienam ar otru sazināties, spēju iejusties, saprast otra cilvēka emocijas un lasīšana var uzlabot arī mūsu garīgo veselību. Un vēl… Turpiniet lasīt un iepazīstieties ar svarīgākajiem iemesliem, kādēļ ikvienam no mums vajadzētu atvēlēt vairāk laika grāmatu lasīšanai.

Prāta stimulēšana un atmiņas uzlabošana

Prātam gluži tāpat kā ķermenim ir nepieciešama aktīva darbība un treniņš, lai uzturētu to formā. Pētnieki ir pierādījuši, ka lasīšana ir viens no veidiem, kā var sevi pasargāt no Alcheimera slimības. Līdzīgi iedarbojas arī puzles likšana un galda spēles, piemēram, šahs. Lasot grāmatu, mums gribot negribot jāatceras varoņu vārdi, izcelsme, vietu nosaukumi utt. Tādā veidā, pašiem to nemanot, iepriecinām savu prātu un uzlabojam savu atmiņu.

Stresa mazināšana

Kādā pētījumā, kas veikts Anglijas universitātē (University of Sussex) pierādīts, ka vien pēc 6 minūšu ilgas lasīšanas, cilvēka sirds ritms palēninās un muskuļi atslābst, mazinot spriedzi, kas radusies dienas laikā.

Neatkarīgi no stresa daudzuma, ko gūstat ikdienā, darbā vai attiecībās, tas viss aizmirstas, tiklīdz jūsu rokās nonāk laba grāmata, jo labs stāsts vienmēr palīdz aizmirsties, atpūsties un novērst domas no satraukumiem un spriedzes.

Zināšanas

Viss, par ko lasāt, kādreiz var noderēt. Jo vairāk zināšanu jums ir, jo lielāka iespēja, ka tiksiet galā ar jebkuru izaicinājumu, ko sastapsiet savā ceļā. 

Vārdu krājuma papildināšana

Jo vairāk jūs lasāt, jo plašāks ir jūsu vārdu krājums. Un vārdu krājums var palīdzēt gan karjerā, gan celt pašapziņu un sniegt lielāku pārliecību par sevi. Turklāt ir pierādīts, ka tiem, kas lasa grāmatas, ir daudz vieglāk apgūt svešvalodas.

Uzlabotas koncentrēšanās spējas

Atšķirībā no ziņu rakstiem un blogu ierakstiem, grāmatu lasīšana prasa ilgāku laiku un gatavošanos – jāizbrīvē brīdis, ko varēsi veltīt grāmatai, jāapsēžas mierā un jālasa, turpretī blogu ieraksti un ziņas patērējamas ikdienas solī, kā arī tāda veida raksti ir ievērojami īsāki par grāmatu 200+ lappusēm. 

Lasot grāmatu, prāts tiek koncentrēts nekam citam, kā tikai konkrētajam stāstam. Būsiet pārsteigti, ka, veltot vien 15-20 minūtes grāmatas lasīšanai pirms došanās uz biroju, jums būs daudz vieglāk koncentrēties darba lietām.

Izklaide

Galu galā lasīšana ir arī brīnišķīga izklaide. Turklāt mūsdienās ir pieejama visdažādāko žanru lasāmviela visu vecumu lasītājiem. Dzeja, pašpalīdzības grāmatas, biogrāfijas, reliģiski teksti, modes grāmatas, tīņu romāni utt. Daudzkārt aizraujošāka un pilnvērtīgāka par TV šovu (kurus var uzskatīt par fast food smadzenēm) lūrēšanu ir labas grāmatatas lasīšana, kas var uzjautrināt un vienlaikus izglītot, iepazīstinot ar nezināmām vietām, dzīves pieredzēm un sajūtām. Savukārt visiem tiem, kas saka, ka lai iegādātos grāmatu arī ir vajadzīga nauda, vēlos atgādināt, ka tuvākā bibliotēka ir vieta, kur tevi gaida jaunākās dzimtajā valodā izdotās grāmatas, burtiski jau dažas nedēļas pēc to izdošanas, pilnīgi bez maksas.

Radošums

Katrā grāmatā ir cits stāsts. Lai uztvertu grāmatas tekstu, prāts visu vizualizē, tādā veidā palīdzot cilvēkam uztvert rakstīto vieglāk. Pastiprināti darbojas radošā jeb labā smadzeņu puslode, kas arī ikdienā atspoguļosies jaunu ideju ģenerēšanā. Nebrīnies, ja ātri vien kļūsi par oriģinālāko ideju autoriem darba sapulcēs.

Mīti par nelasīšanu

Uzreiz jāsaka, ka situācija nemaz nav tik slikta, kā daudzi domā. Lielā mērā tas, ka cilvēki mūsdienās lasa mazāk grāmatas ir mīts. Tā ir tiesa, ka grāmatu popularitāte mazliet samazinās, tomēr daudzās ģimenēs grāmatu lasīšanas kultūra ir ļoti augsti attīstīta. Ir arī bērni un jaunieši, kuri mīl grāmatas un tās lasa pat par spīti tam, ka viņiem ir pieejamas teju visas iespējamās jaunākās ierīces.

Iemesli, kāpēc netiek lasītas grāmatas, visbiežāk tiek saistīti ar laika trūkumu, tomēr tas nenozīmē, ka tas ir būtiskākais grāmatu nelasīšanas iemesls. Vairums grāmatu nelasītāju tomēr lasa žurnālus un publikācijas, jo dod priekšroku īsam saturam. Grāmatu lasīšanu daļa cilvēku uzskata par bēgšanu no realitātes, tāpēc tā nešķiet saistošs brīvā laika pavadīšanas veids. Ir arī tādi nelasīšanas iemesli, kā vēlme pavadīt brīvo laiku aktīvāk, nevēlēšanās sevi apgrūtināt ar lieku informāciju, kā arī vienkārši slinkums lasīt. Taču visi iepriekš uzskaitītie iemesli, kāpēc nelasīt, nestāv pretī tiem ieguvumiem, ko sniedz lasīšana! Lasot grāmatas, jūs kļūstat par daudzpusīgāku cilvēku un paplašināt savu redzesloku, jūs uzskata par erudītu sarunu biedru, kurš var uzturēt sarunu par jebkuru tēmu, tādēļ ar jums ir interesanti kontaktēties arī citiem.

Dodies uz grāmatnīcu vai bibliotēku pēc savas grāmatas jau tagad! Lasīšana – tie ir svētki!

Kā izvēlēties fotokameru?

Kā izvēlēties fotokameru?

Jūs jautāsiet – vai tagad tik jaudīgu viedtālruņu ērā vēl ir nepieciešama fotokamera? Tomēr atsevišķs fotoaparāts vienmēr būs uzmanības vērts rīks, kas ļaus jums izcelties no kopējā pūļa, kā arī ļaus uzņemt patiešām augstas kvalitātes bildes un video. Šajā rakstā pastāstīsim, kā izvēlēties fotoaparātu savām vajadzībām, ņemot vērā jūsu gaumi, paradumus un lieki nepārmaksājot.

Digitālās fotokameras

Digitālās fotokameras ir ļoti līdzīgas vienkāršiem, elektroniski fokusējamiem filmiņu fotoaparātiem: tām ir skatu lodziņš, zibspuldze, kontroles panelis, kurā redzams uzņemto attēlu skaits, atlikušie bateriju resursi utt. Būtiskā atšķirība starp parasto filmiņu kameru un digitālo kameru ir attēla saglabāšana. Parastajā kamerā gaisma projicējas uz jutīgas filmiņas, kuru pēc tam speciāli apstrādā laboratorijā. Tiek izgatavoti negatīvi, no kuriem var taisīt fotogrāfijas. Digitālajā kamerā gaisma projicējas uz jutīgas matricas, kura pēc tam šo gaismu pārveido signālā, ko apstrādā fotoaparāta procesors un saglabā attēlu atmiņas kartē. Attēlu vēlāk var apstrādāt datorā vai arī izdrukāt ar printeri.

Digitālās fotokameras nepārtraukti tiek pilveidotas un kļūst arvien labākas un labākas. Un arī to cenas kļūst arvien pievilcīgākas.

Digitālo fotokameru iedalījums

Digitālo fotokameru piedāvājums ir ārkārtīgi plašs. Kā šajā izvēlē neapjukt un nepārmaksāt? Pavisam vienkārši. Vispirms jums jāsaprot, ar ko šīs fotokameras atšķirās un kas ir tas, kas tiešām jums nepieciešams.

    • Kompaktkamera

Kompaktkamera ir neliela izmēra digitālā kamera, kas izmanto automātiskus iestatījumus. Viss, kas jums jādara ir jānospiež poga un fotokamera visu izdarīs jūsu vietā. Lai gan kompaktkameras bieži tiek uzskatītas par visvienkāršākajām fotokamerām, mūsdienās ir grūti nodalīt vienkāršu kompaktkameru no ļoti augstas kvalitātes un veiktspējas kameras. Kompaktkamera būs piemērota tiem, kas nevēlas iedziļināties fotokameru iestatījumos, bet vēlas augstākas kvalitātes attēlus. Liels pluss telefona fotokameras aizstāšanai ar kompaktkameru ir lielāka drošības sajūta, ka pēkšņi nebeigsies baterija, vai būs pilna atmiņa. Protams, arī ar fotokameru šī problēma var rasties, bet vismaz tas nenozīmēs vienlaicīgi zaudēt arī telefonsakarus.

    • Hibrīdkamera jeb “mirrorless camera”

Hibrīdkamera ir vidusceļš starp kompaktkameru un digitālo spoguļkameru. Tai tāpat kā spoguļkamerai ir maināmi objektīvi, taču tā savā darbības principā neizmanto optisku spoguli un optisku skatu meklētāju. Pēdējo pāris gadu laikā šīs kameras ir ieguvušas ļoti lielu popularitāti, jo attēla kvalitātes, iespēju un arī cenas ziņā tās ir ļoti pietuvojušās digitālajām spoguļkamerām. Kā mīnusu varētu minēt pagaidām vēl ierobežoto objektīvu izvēles daudzumu un lēno fokusēšanas sistēmu. Arī baterija būs nedaudz mazāka kā spoguļkamerai, kas nozīmē, ka tās veiktspēja būs īsāka.

    • Spoguļkamera

Šī ir klasiskākā profesionālo fotogrāfu kamera. Tā izmanto prizmu un kustīgu spoguli, kas ļau apskatīt fotogrāfējamo objektu tieši caur objektīvu. Šīs kameras arī tomēr tiek iedalītas divās apakškategorijās: pilna kadra kameras un “crop” kameras. Tas nozīmē, ka pilna kadra kamerā tiek izmantots “full frame” sensors, bet “crop” kamerā sensora izmērs ir nedaudz mazāks, kas ietekmē attēla kvalitāti. Pilna kadra kameras būs ievērojami dārgākas kā “crop” kameras, bet arī attēla kvalitāte būs daudz augstāka. Ja tikai uzsāciet savas fotogrāfa gaitas, tad noteikti sākumam pietiks ar “crop” kameru. Šī sistēma ir salīdzinoši sarežģīta un, ja esat nolēmis iegādāties šo kameru, pavisam noteikti iesaku pirms iegādes rūpīgi izvērtēt, kādu modeli iegādāties.

Kas būtu galvenās lietas, kas būtu jāņem vērā, izvēloties digitālo fotokameru?

    • Svarīga ir matricas izšķirtspēja jeb megapikseļi. Tā ir nepieciešama, ja vēlaties izdrukāt savas fotogrāfijas, ne tikai mazajā standartizmērā. Mūsdienās tirgū tiek piedāvātas fotokameras sākot no 12 līdz 24 un vairāk megapikseļiem, kas skaitās jau ļoti laba izšķirtspēja.
    • Sensors. Spoguļkamerās, kas ir paredzētas iesācēju līmenim ir CCD veida sensori, tādi paši kā kompaktkamerās. Šāda veida sensoru ražošana ir lētāka, bet tiem nav augsta jūtības pakāpe un rezultātā pie slikta apgaismojuma attēlos parādās vairāk trokšņu. Daudz dārgākām kamerām pielieto CMOS veida sensorus, kuri ir daudz jūtīgāki un ar zemāku trokšņa līmeni. Visi sensori, kuri tiek uzstādīti spoguļkamerās ir daudz lielāka izmēra salīdzinājumā ar kompaktkamerām, kas ļauj tām uzņemt vairāk gaismas un nodrošina augstāku attēla kvalitāti. Kas attiecas uz hibrīdkamerām, ja vēl pirms pāris gadiem viens no argumentiem, kāpēc cilvēki deva priekšroku spoguļkamerām, bija sensora izmērs, kas hibrīdkamerām ierasti bija mazāks kā spoguļkamerām, līdz ar to nebija iespējams sasniegt vienāda līmeņa kvalitāti, tad nu jau vairākus gadus ir pieejamas hibrīdkameras ar pilna izmēra sensoru. Jo lielāks ir sensors, jo labākas kvalitātes attēlus var uzņemts, bet tas arī attiecīgi sadārdzina kameras cenu.
    • Darbības ātrums. Spoguļkameras ir mazliet ātrākas par kompaktkamerām un hibrīdkamerām, it sevisķi kas attiecas uz ieslēgšanu un fokusēšanu, pie tam tām praktiski nav aiztures nospiežot uzņemšanas pogu.
    • Akumulatora darba laiks. Ja Jūs plānojat vairāk fotografēt vietās, kur nav elektrības rozetes, tad jāpameklē fotoaparāts ar labu akumulatora darba laiku vai vismaz ar maināmu akumulatoru. Tiesa, tādā gadījumā gatavojieties pirkt arī atsevišķus akumulatorus.
    • Manuāla uzstādījumu veikšana. Ja kompaktkamerām kā noteikums ir tikai automātiski ieprogrammētais uzstādījumu režīms, tad spoguļkamerām ir iespēja pašam uzstādīt iestatījumus atkarībā no vajadzībām un vēlmēm. Šāda iespēja ļauj sasniegt daudz kvalitatīvāku rezultātu un atklāt savu radošo potenciālu. Arī hibrīdkamerām vairums modeļu ietver manuālās funkcijas.
    • Izmērs. Kompaktkameras ir ļoti mazas, tās viegli paņemt visur līdzi. Lielākoties kompaktkameru bez problēmām varēsi ievietot jakas vai bikšu kabatā.  Hibrīdkamera izmēra ziņā būs kaut kas pa vidu starp digitālo spoguļkameru un kompaktkameru. Iespējams, nevarēsi to ielikt kabatā, bet visticamāk nebūs jāpērk speciāla mugurssoma, kurā pārnēsāt kameru. Spoguļkameras noteikti būs vislielākās no visām iepriekš aprakstītajām kamerām. Bieži fotografējot būs jāņem līdzi pat vairākas mugurassomas ar objektīviem, gaismām, statīviem utt.
    • Vienmēr ļoti svarīgs ir fotokameras objektīvs. Tas ir maināms vai integrēts. Pieredzējuši lietotāji parasti izvēlas fotokameras ar maināmiem objektīviem. Tad, iegādājoties objektīvu, var izvēlēties sīkāk – vai vajadzīgs objektīvs ar tuvinājuma iespēju, platleņķa, šaurleņķa utt. Kit objektīvi vairumā gadījumu ir pielāgoti universālam fotografēšanas stilam. Taču zināmas priekšrocības ir arī fotoaparātiem ar fiksētajiem objektīviem. Tie parasti ir mazāki izmēra un svara ziņā. Ar šādu fotoaparātu ir vieglāk fiksēt kadrus. Un, ja esat parasts lietotājs, diez vai iegādāsieties vēl otru objektīvu.
    • Video ieraksti. Ja Jūs plānojat iegādāties digitālo fotoaparātu nevis fotografēšanai, bet video ierakstu filmēšanai, vai arī tas būs galvenais Jūsu jaunā fotoaparāta izmantošanas veids, tad Jums jāmeklē ierīces ar iespēju filmēt ierakstus ar izšķirtspēju 4K. Kodeki AII-I, sensoru ekrāna vadība, iespēja mainīt krāsu toņus, kadru skaits sekundē utt. – tam visam ir ļoti svarīga nozīme. Svarīga ir arī audio kvalitāte, kas bieži vien ir lielākais trūkums ar digitālo fotokameru uzņemtām filmiņām. Tomēr jāņem vērā, ka fotokameras primārais uzdevums ir fotografēšana, bet video uzņemšanai ir domāta videokamera.
    • Izvēloties fotoaparātu, svarīgs aspekts ir arī tā cena. Fotogrāfija ir dārga aktivitāte. Ja plānojat ar to nodarboties tikai tāpēc, ka vēlaties izvietot skaistas bildītes sociālajos tīklos vai iemūžināt ģimenes ainiņas, tad iesakam iegādāties fotoaparātu bez maināma objektīva. Taču, ja vēlaties ar fotogrāfēšanu nodarboties jau nopietnāk, tad nāksies pirkt gan dažādus objektīvus, gan citus aksesuārus. Vēl iesakām sekot līdzi dažādām akcijām, kad iespējams iegādāties fotoaparātus par daudz zemākām cenām.
    • Lietotāju atsauksmes. Internetā var atrast forumus, kuros apspriež digitālās kameras. Tur var iepazīties ar lietotāju atsauksmēm, apskatīt attēlus. Labāk uzticēties citu vērtējumam nekā pašam kalpot par izmēģinājuma trusīti.

Nobeigumā

Ja tomēr vēl nespējat izvēlēties sev piemērotāko fotokameru, mēģināsim visu nedaudz vienkāršot.

Ja jūs vēlaties aizstāt savu telefona fotokameru ar atsevišķu ierīci, kas nebūs sarežģīta, dārga un sniegs augstākas kvalitātes attēlus – izvēlieties kompaktkameru.

Ja vēlaties ko nedaudz mazāku par spoguļkameru, bet nevēlaties zaudēt iespēju pašam noteikt, kādus iestatījumus kamera izmantos un vēlaties mainīt dažādus objektīvus – hibrīdkamera jums būs ļoti piemērota.

Ja vēlaties kļūt par profesionālu fotogrāfu ar neierobežotām iespējām, tad labākā kamera jums būs digitālā spoguļkamera.